Šoreiz nebūs nekāds ‘hardcore’ stopējiens, bet vairāk plezīra brauciens ar piedzīvojuma elementiem. Ir paredzēts nokļūt līdz Grieķijai ar avio un no Venēcijas lidojums atpakaļ caur Oslo. Nobrīnījos, ka vēl tagad biļetes maksā 100 Eur robežās un ir pat palikušas mazliet lētākas kā pirkām jūnija sākumā. Lidojums palīdzēs ietaupīt laiku un nervus stopējot tos gaisa gabalus gar Polijas biešu laukiem. Principā 90% maršruta būs tieši gar Adrijas jūras krastu, kas ir burvīgs.

Sīkāk par detaļām:

• Pagaidām braucam 6 cilvēki un stopēsim pa 2 (puisis un meitene), t.i. drošība un pārvietošanās ātrums
• Norunājam tikšanās vietas, kur veicam kādas aktivitātes – kajaki, dabas parki, alu apmeklējumi, laiskošanās pludmalē
• Plānotie datumi 9-24 augusts un lidojumu izmaksas 100 Eur
• 9 augusts ar Wizair Viļņa – Korfu sala (man ir Discount Club karte) 50 Eur
• 23 augusts ar Ryanair Venēcija – Oslo 25 Eur
• 24 augusts Oslo – Rīga 20 Eur

Aicinu cilvēkus, kuriem varbūt vēl nav plānu uz augusta vidu un vēlas iekulties piedzīvojumos. No savas puses varu piedāvāt šajā divās nedēļās pāris satikšanās punktus, saplānotu maršrutu (ar iespēju brīvi variēt), aktivitātes un Discount Club karti Wizair. Lietas, ko nepiedāvāju: nekādu auklēšanos, zvanīšanos ik pēc 5 minūtēm utml. Protams, ja notiek ķibele, tad jāpalīdz.

Iz savas pieredzes: debeszils ūdens, nacionālie parki ar kaskādes ūdenskritumiem, ļoti laipni cilvēki, kuri uzsauc kafiju/aliņu, palikšana pa nakti pludmalēs zem zvaigžņu pilnas debess, traki piedzīvojumi.

Atkāpe par Aalto, jo mēs neesam gluži akadēmiskā vidē, bet Aalto “Venture Garage” jeb vienkārši garāžā, kurā notiek viss praktiskais, kas vien var notikt. Aalto Universitāte ir izveidota pagājušogad, apvienojot 3 dažādas augstākās mācību iestādes – IT, dizains, bizness. Garāža ir vieta, kur satiekas šīs trīs tik dažādās sfēras, rada fantastiskas idejas un realizē tās. Vieta pārdomām tiem studentiem, kuri bļauj pret apvienošanos Latvijā, ne?

Venture Garage pati par sevi ir veca garāža, kas izremontēta un izskatās ļoti stilīgi – komandām salikti kuģu konteineri, kuros iekšā dīvāni, LCD, tāfele un citas nepieciešamas lietas, lai darbotos. Ir nodrošinātas visas iespējas printēt, veikt Skype videozvanus augstā kvalitātē, arī šis tas no tipogrāfijas ir pieejams, piemēram, uzlīmju vai lielformāta plakātu printēšana. Ierīkotas divas virtuves, starp kurām var sazināties ar video palīdzību (diezgan liels fun). Protams, neiztikt arī bez somu tradicionālās saunas. Kopumā radīta ļoti interesanta un motivējoša gaisotne, kas atšķirās no garlaicīgajiem biroju būceņiem un tieši laikā stundetu izpausmēm.

Venture Garage - biroju vietā ir konteineri

Tāds izskatās komandas konteiners no iekšpuses

Lai arī iekārtojums ir svarīgs, taču bez reāliem cilvēkiem/mentoriem šis viss nebūtu nekas. Pie mums regulāri nāk investori vai arī cilvēki no tādām kompānijām kā Nokia, Skype, Apple, Google, Angry Birds u.c. Tie nav cilvēki, kas sasnieguši kaut ko vietējā Somijas mērogā, tie ir cilvēki, kas mainījuši pasauli, domā globāli un cenšas pacelt studentiem domāšanas latiņu augstāk, lai tie neaprobežojas ar vienkāršu mājas lapu taisīšanu vai kādu citu sviestu, jo tu esi tieši tik liels, cik lielas ir tavas domas.

Turpinot ideju par Startupiem, Somijā izcīnījām biļeti uz jauno uzņēmēju paradīzi – Silīcija ieleju. Lai arī šī “biznesa ekskursija” būs tikai vienas nedēļas garumā, toties tā būs vērtīga pieredze apošņāt gaisu uzņēmējdarbības/inovāciju Mekā. Izrādās, ka ir jau norunāta tikšanās ar MySQL dibinātāju: Michael Widenius un cerams arī kādu cilvēku no Zyngas. Izklausās iespaidīgi!

Mazliet par pašu ideju. Sākotnēji tā bija tanku spēle, ko varēja spēlēt reālā laikā interneta pārlūkā ar saviem draugiem. Līdzīgi kā BattleCity 90tajos uz žiletona to darīja liela daļa jaunatnes (ehh, atmiņas…). Visa procesa un mentoringa rezultātā transformējām ideju un veidosim spēļu dzini pārlūkā html5/javascript, ar kuru varēs darboties reālā laikā – socket.io, node.js. Protams, šīs lietas nav nekāds radikāls jaunums un ir vairāki konkurenti, kas ir sasnieguši atzīstamus rezultātus, taču tirgus niša tur joprojām ir un redzēsim, vai mums sanāks to iekarot.

Nobeigumam – nezinu vai izdosies kļūt “stāvus bagātam” un nopirkt dārgāko Ferrari, visdrīzāk nē! Varbūt nāksies atgriezties Latvijā ar pēdējām kapeikām kabatā, taču nauda nav galvenais, to vienmēr var nopelnīt. Dažreiz ir svarīgāk riskēt, jo šādu dzīves skolu un neatsveramu pieredzi neizdosies iegūt nevienā akadēmiskā iestādē, līdz ar to jāizmanto iespēja tagad, nevis jāatmet ar roku un jānožēlo to visu atlikušo dzīvi.

P.S. Vēlāk uzraksīšu par tām lietām, ko esmu iemācījies šeit un ko akcentē mentori.

P.S.2. Komandai var sekot līdzi www.mightyfingers.com lapā.

Ernests no soon gan jau labi atcerās šo

Marokas galvaspilsēta Rabāta

Ciemats no māliem

Marakeša, garšīgās olīves

Žubes galīgi izlaidušās

Lielākais tirgus Marokā

Maltīte ar vietējiem. Garšu piedeva ēšana bez galda piederumiem.

Atceros, ka uz Maroku pa taisno tā arī nesanāca tikt, jo mūsu iemīļotajai mazbudžeta aviokompānijai Ryanair ienāca prātā atcelt lidojumus uz šo Āfrikas valsti. Vai nu pie vainas bija decembris un nelielais lidotāju skaits vai kādas citas likstas, tomēr nācās nolaisties uz spāņu zemes un dažādiem līdzekļiem gan vilcienu, gan stopējot tikt līdz Vidusjūrai un pārcelties otrā krastā. Šī atrakcija visticamāk arī iedragāja jau tā niecīgos studentu līdzekļus. Neko darīt, aizkūlāmies līdz pašiem dienvidiem – Agadirai un plānojām kā tikt atpakaļ. Kā izrādījās, tad meitenēm pēc padoma nebija tālu jāiet – jābrauc “pa zaķi” vilcienos. Jāatzīst, ka tajos laikos biju godīgāks latviešu bāliņš un sirds drebēja pie šādiem izgājieniem, bet apzinotis situācijas nopietnību un matriarhālo gaisotni mūsu kompānijā (ne bez konfliktiem) nācās rīkoties.

Taktika visai vienkārša – atradām vilcienu, kurš kursēja vistālāk uz ziemeļiem, nopirkām biļeti līdz pirmajai stacijai un izliekamies guļam. Sākums šim piedzīvojumam izvērtās visnotaļ spīdošs, tika palaista garām pirmā pietura, kontrolieris nebija manāms blakus un mēs izcili tēlojām aizmāršīgus un guļošus tūristus. Prieki izrādījās īsi, jo tikai pēc marokiešu konduktoru zināmām metodēm mēs tikām atklāti. Pārsteidzošākais, ka jaunais vīrietis mūs uzrunāja tīrā angļu valodā. Nezinātājiem, Marokā, kā jau visās bijušajās Francijas kolonijās, tiek lietota franču valoda un reti kurš pārzina angļu mēli. Lai kaut kā pavilktu laiku un tiktu garām nākošajai stacijai, atbildējām latviski, kura izrādās izcili piemērota šādiem brīžiem. Ar papīra un pildspalvas palīdzību centīgais konduktors, tomēr izskaidroja, ka esam nogulējuši pieturu. Diemžēl nevarējām izlikties par pilnīgiem aunapierēm un izlikāmies saprotam to, ko no paša sākuma sapratām.

Pēc brīža konduktors nozuda un mēs uz brītiņu atvilkām elpu. Bet tikai uz brīdi, jo vilciens palēlināja savu gaitu. Ar acīm, meklējot kādu staciju, nācās vilties, jo visapkārt bija tikai pustuksnesis un sliedes. Smadzenēs nozibēja nelabas domas. Tās pieņēmās arvien spēcīgāk, kad pēc mums atnāca pazīstamais konduktors. Ar roku žestiem tikām aicināti ārā. Sākās stress! Nevar būt, mūs te atstās? Konduktors lika izkāpt no vilciena. Viskritiskākais brīdis ceļojumā bija pienācis, jo apkārt nevienas dvēseles, tikai pustuksnesis, vilciens un sliedes.

Mazliet apstulbušo trijotni uzrunāja konduktors, kas bija izkāpis no vilciena līdz ar mums, un norādīja kreiso virzienu. Pagriezis galvu konduktora rokas virzienā nezināju smieties vai raudāt. Jā, tas bija noticis, laipnie marokieši bija apstādinājuši divus vilcienus uz valsts galvenās maģistrāles un ļāva “aizmāršīgajiem” tūristiem pārkāpt no viena otrā un doties pretējā virzienā uz “garām palaisto staciju”. Likteņa ironija, bet mums neatlika nekas cits, kā doties atpakaļ uz dienvidiem.

Epilogā jāpiemin, ka atlikušo ceļa daļu veicām stopējot un iekūlāmies vairākās kuriozās epizodēs ar vietējo viesmīlību, nošmauktām prāmja biļetēm atpakaļ uz Spāniju un telts parkošanu vētras laikā kaut kur daudzstāvu autostāvvietā un izbrīnīto sarga sejas izteiksmi no rīta.

P.S. Paldies Intai un Sandai par foršo ceļojumu un atvainojos par pāris ekscesiem no manas puses!

Izvairoties no standarta tūrista piegājiena (hoteļi, tūristu autobusi utt), Tavu dzīvi interesantāku ārvalstīs padara CouchSurfing, stopēšana un, ja atliek laiks, tad arī Geocaching. Protams, visas šīs iespējas ir ne tikai foršas, bet arī krasi samazina izdevumus

Kārdinājumam, Balkānu stopējiens 2009 (Bildē Adrijas jūra, Horvātija, Rijeka)

Maršruts. Kā jau minēju kādā no iepriekšējiem rakstiem, ka nepatīk kratīties lielos gabalus cauri Polijai, tāpēc izmantoju Ryanair. Šoreiz lidojums Kauņa -> Barselona, uz pilsētu, kurā vērts atgriezties. Dienās zvilnēšana pludmalē, vakaros/rītos pilsētas apskate un naktīs ballīte. Tālāk iespējamais ceļš vedīs uz Andoru, kur ceļojuma biedrene ir dzirdējusi par lētām cenām un šopingiem. Pēc pundurvalstiņas uz Franciju – Bordo, Nantes, kāda dieniņa pie Atlantijas okeāna un uz Parīzi ar visiem Eifeļiem un Mulenrūžām. 16 Augusta pēcpusdienā/vakarā uz Charleroi lidostu un nākamajā dienā no rīta atpakaļ uz dzimteni. Kopumā, nokavētas tikai 6,5 darba dienas!

Par lidmašīnu biļetēm. Cik dzirdēju, tad pēdējās cenas ir mazliet virs 40Ls lidojumiem
Kaunas – Girona (Barcelona) 7Aug,
Brussels (Charleroi) – Riga 17Aug
Ja esi ieinteresēts/a, tad uzraksti man. Atradīšu gan pārinieku, gan instruēšu visos sīkumos.

Chears!

Tadžikistānas ziemeļu pilsēta Khujand un upe Sirdarja.

Khujand centrālais laukums. Šajā pilsētā ar CouchSurfing palīdzību atradu super hostus un nodzīvoju 3 dienas.

Vietējais ražojums, ehh apskaužu, ka pie viņiem aug gandrīz viss un jau tajā laikā, kad Latvijā snieg.

Tirgus ēkas iekšpusē. Tradicionālā maize, kuru sauc visai nesmukā krievu vārdā “ļipoška”.

Audumu stūrītis. Pēc tirgus apmeklējuma vēl viena dzīves atziņa nāca klajā, kas varētu izklausīties apmēram šādi “Sieviete un šopings arī Tadžikistānā ir sieviete un šopings”. Kad būs vairāk laika uzrakstīšu arī pamatojumu, bet patreiz pietiek ar atziņu.

Bez komentāriem…

Centrālā mošeja Khujand

Vietējie sīču, kas regulāri apmeklē mošeju. Būtībā kā man skaidroja, tad jaunākā paaudze ir ticīgāka nekā iepriekšējā, jo PSRS laiki atstāja diezgan lielu iespaidu uz vecāko paaudzi, kura nevar iztikt bez “grādīgā”. Jaunie nav piedzīvojuši padomiju un ir daudz vairāk “musulmaniski orientēti”.

Lūgšanas laikā. Šamējiem ir jālūdzās 5 reizes dienā. Agrākā no tām ir 5 no rīta. Starp citu, mani arī cēla augšā ap to laiku. Man kā vēlīnākam gulētgājējam diezgan grūti klājās…

Piemineklis Khujand. Acīgākie uzreiz saskatīs līdzības ar Romu. Būtībā pilsētas izcelšanās leģenda diezgan sakrīt ar 7 pakalnu pilsētas izcelšanos.

Lielākā Ļeņina statuja centrālajā Āzijā, 22 metri. Hip hip urrā biedram Iļjičam

Izkatās, ka vietējie netaisās šo ņemt nost. Arī uz pilsētas galvanās ielas māju zīmēm joprojām lepni gozējas mauzolejā dosošā personāža vārds.

Ehhh, kalni, žēl, ka nebija fotokameras, kad braucām cauri, tik burvīgi skati. Šos sauc – “Fanu kalni”, krieviski “Fanskiji gori”.

Burvīgs un ziedošs ķiršu lauks. Foto 2 nedēļas pirms manas atbraukšanas.

Kalnu romance

Pārvietošanās iespējas ciematos

Vietējie sīči un tādas izskatās ielas Tadžikistānas ciematos.

Nažu darbnīca…

… un smukie izstrādājumi. Baig gribējās paņemt līdzi, baigi lēti. Vienīgais, kas mani uztrauca vai tādas lietas nevajag deklarēt. Plus īstiem ragiem vajag arī kaut kādus ES veterināros sertifikātus.

Kalnu upe rock!

Dīvānu sērfotājs Aziz.

Dīvānu sērfotājs Javohir.

Nav jau nekāda nopietnā kalnu kāpšana, bet tāpat patīkami.

Padomju laika atrakciju parks ar kamieļiem.

Izbaudīju vietējo ekstrēmismu – braucienu ar žiguli. Šajā valstī dominē “tēvijas” automašīnu arsenāls, tajā skaitā arī vecais minibusiņš “Latvija”, kurš tiek plaši izmantots sabiedriskajā satiksmē. Žēl, nav bildes pie rokas.

Vietējā ģimenīte. Super, tiku pamatīgi pabarots un apdāvināts. Vienīgi žēl, ka man tradicionālā cepurīte nelien galvā, bet citādi izskatās stilīgi. Liels paldies uzņēmējiem, tiešām sirsnīgi un forši. Starp citu, tadžiku ģimenēs vidēji ir 6 bērni.

Mošejā ar Javohiru un Sylemonu.

Tadžiki ēd uz paklāja. Obligāti jānovelk kurpes pirms tam un jāēd ar labo roku, jo kā jau musulmaņu valstīs, tad kreisā tiek atzīta par “netīro” roku. Varbūt tas tāpēc, ka ar kreiso darbojas mazmājiņā?

Ļoti daudzus ēdienus nedrīkst ēst ar dakšu vai kādu citu palīgmateriālu, jo ar roku (labo) ēdiens nezaudē savu dabisko garšu. Tradicionāli nama saimnieks skubina ēst un saka “vēl, vēl”, kad uz brīdi novērsies no pusdienām, kas bieži vien noved pie pārēšanās

Kā jau parasti pirmais, ko satiec tikko iebraucot valstī ir vietējie, kuri cenšas izspiest pēdējo naudu. Šoreiz izlikos runājam tikai angliski, lai maksimāli izvairītos no kliedzošā taksistu balagāna, jo viņu angļu valodas vārdnīca aprobežojās ar “mister taxi!”, “hotel, hotel!”. Tomēr viens no viņiem ļoti lauzītā valodā centās iedabūt savā auto par 20$. Par pārsteigumu viņam atbildēju krieviski “ja že ne durak!”, uz ko šamējais mazliet samulsa un automātiski nolaida cenu līdz 6$ un tad 3$.

Par laimi, no taksistu ielenkuma izglāba lidmašīnas stjuarte, kura piedāvāja aizvest uz centru. To, ka cilvēki Tadžikistānā ir izpalīdzīgi varēja novērtēt arī vēlāk. Pēc jautājuma vīrietim uz ielas, kur var nopirkt vietējo SIM karti, ar īsu “seičas” viņš nozuda vietējo māju ielokā un pēc brīža atgriezās rokās turēdams manis prasīto lietu. Šķiet, viesmīlības vadīts, vīrietis ne par ko nevēlējās pieņemt naudu. Pēc kāda laika pienāca divas studentes, kuras interesējās par manu ārzemniecisko izcelsmi un tāpat kā iepriekš satiktais vīrietis nepieņēma naudu par tikko samaksātajām vakariņām. Ehhh un vakars beidzās ar vienu citu džentlmeni, kurš izmaksāja aliņu.

Rezumējot pirmos iespaidus esmu vienkārši “starā”. Ļoti forši laika apstākļi, super cilvēki un lētas cenas. Žēl, ka palieku tikai līdz trešdienai. Rīt došos uz ziemeļiem pie viena dīvānu sērfotāja (couchsurfing) un uz ezeru kalnos. Ceru izpeldēties un iedegt pirms fizmatu laivu brauciena.

Īsumā par Tadžikistānu. Ļoti nabadzīga valsts, par kuru biju dzirdējis jau iepriekš Maskavā, kur ir ļoti liela populācija ar tadžiku strādniekiem. Tā ka vietējos ciemos nav darba, tad iedzīvotāji labprāt dodas uz Krieviju kā melnstrānieki. Ir arī filma par to “Naša Raša”. Salīdzinot ar Latviju skaitļi ir daudz apjomīgāki un, piemēram, pusi no valsts “oficiālā” IKP veido iedzīvotāju atsūtītā nauda. Otru pusi veido kokvilnas eksports utt… Būtībā šī nauda apgrozās valsts vadoņa un oligarhu rokās (gluži kā bija Kirgizstānā un joprojām ir Kazahstānā). Kāpēc es minēju “oficiālā” IKP. Tāpēc, ka Tadžikistāna ir viena no lielākajām narkotiku eksportētājām un vismaz “Lonely Planet” ir rakstīts, ka viss ap un ar narkotiku saistītais bizness veido tikpat lielu IKP kā “oficiālais IKP”.

P.S. dodos izbaudīt vasaru

Pēc garā pārbrauciena tomēr vieksmīgu nokļuvu Almatā. Jāsaka, ka Kazahstānas dienvidi pamatīgi atšķiras no ziemeļiem. Šķiet, visi ārzemnieki uzreiz pamana un izbauda transporta kultūršoku, par kuru sīkāk:

Taksometri. Lai arī cik interesanti tas nebūtu, bet jebkura mašīna var būt taksis un tas, ko Tev atliek darīt ir pavicināt roku, nu gluži kā stopējot, un mašīna apstāsies. Tālāk norisinās saruna par brauciena samakus. Ārzemnieki, kuri neprot krievu valodu uzreiz iemācās atslēgvārdu “trista normaļno”, kas apzīmē 300 tengas (1LVL) par braucienu. Krievu mēlē runājošie var pacīnīties par izdevīgiem noteikumiem un, piemēram, pateikt 200 tengas. Ja neņem par šo naudu, tad centies nostopēt vēl 2 mašīnas un ja arī tās neņem, tad cel cenu augstāk par 100 tengām. Ja iekārotā vieta atrodas tālu, tad arī “trista normaļno” nelīdzēs un būs cena jāpaaugstina par 100 tengām.

Manuprāt, šī sistēma ir atbalstāma no “zaļo” puses, jo bieži vien automašīnā brauc 1 cilvēks un kāpēc, lai viņš nepaņemtu kādu līdzbraucēju, kas dodas tajā pašā virzienā. Protams, cits jautājums ir par nesamaksātajiem nodokļiem un stopētāju/vadītāju drošību.

Autobusi. Un te nu jāmin, ka, lai cik arī visiem nepatiktu “Rīgas satiksme”, tomēr, salīdzinot ar Almatas satiksmi, mūsējie ir gaismas gadu priekšā. Šajā pilsētā nekur nav minēti kādi autobusi apstājas pieturvietās un, uz kurieni tie brauc, nemaz nerunājot par karti google maps ar maršrutu. Sistēma ir diezgan nedraudzīga iebraucējiem, jo jāprasa cilvēkiem, kā tieši tikt uz nolūkoto vietu, bet tā kā garāmgājēji arī var kļūdīties, tad atliek vien meklēt autobusus pašam un vaicāt konduktoram. Starp citu, konduktors vismaz apģērba ziņā ir ļoti labi nomaskējies un vienīgā atšķiršanās zīme, kas padara viņu amata tiesīgu ir skaļie bļāvieni pieturvietās ar norādēm, uz kurieni šis autobuss dodas. Skats par rubli paverās autoostas reģionā, kur starp blīvi saspiedušamies busiem konduktori pamatīgi piepūla savus rīkles muskuļus, lai garāmejošie sadzirdētu maršrutu.

Diemžēl, Rīgas satiksme ir arī gaismas gadu priekšā Almatas autobusu cenām. Šeit brauciens izmaksā 0.17Ls un studentiem uz pusi lētāk. Ehhhh, Rīgā velosipēds izdevīgāks

Satiksme. Biju gaidījis kaut kādu Gruzijas vai Azerbaidžānas variantu, kad autovadītāji klaji ignorē sarkano gaismu, krustojumos tiek pielietots skaļākās taures likums, kad uz gājēju pārejām labāk nerādīties un par riteņbraukšanu var aizmirst. Protams, visu var uztvert relatīvi, bet, neskaitot pīpināšanu ik uz stūra, satiksme izskatās civilizēta. Uzdrošinājos pat noīrēt ričuku un aizlaist uz Tjan Šaņ kalniem. Sportiņš ne pa jokam, jo tika pievārēts vairāk nekā 1km kāpums, bet kalni bija to vērti.

P.S. Starp citu, piedzīvoju “dejavu”, biju pieteicies Kirgizstānas vīzai un galvā bija nodoms doties caur šo valsti uz Tadžikistānu, bet mēs visi labi zinām, kas tagad tur darās. Robeža tik kādi 30km no Almatas. Ehh, Gruzija, Kirgizstāna, kas nākošais? Uzrakstīšu vēlāk par tur notiekošu, bet vispirms jāapkopo uzzinātais no vietējiem un izlasītais internetā.

Tātad, ko es daru Kazahstānā? Esmu brīvprātīgais un manam darbam vajadzētu būt saistībā ar skolām, angļu valodas mācīšanu neformālā veidā un AIESEC projektiem. Viss jau būtu labi, ja nebūtu divi būtiski BET. Pirmais no tiem ir uzņēmējorganizācija. Lai gan, tur ir patīkami un ļoti centīgi cilvēki, tomēr ar to nepietiek, lai projekts būtu izdevies. Vai nu nav pieredzes, vai plānošanas spēju, bet, piemēram, skola tika sarunāta uz vietas un diezgan kreisā veidā, kā arī es vēl nezinu savu likteni saistībā ar vīzas pagarināšanu, kas arī gulst uz organizācijas pleciem.

Otrais iemesls, kāpēc ar skolu nesanāca kā plānots, ir aukstums. Jā, pie -44°C skolēni ne visai alkst pēc jaunām zinībam, kā arī pašas skolas ir ciet. Būtībā manis pieminētā temperatūra šeit bija pats maksimums. Kopš ierašanās Ust-Kamenogorsk siltākais bija -26°C, bet dienā normāli ir ap -30 grādiem. Daudzi, lasot šo rindkopu, nodrebinātos, bet nav nemaz tik traki. Gaiss šeit ir sausāks un aukstums nav mirstamā kaite, lai gan neko patīkama pastaiga ar aliņu rokā nesanāks.

Lai nu kā būtu ar aukstumu, bet dzīve pilsētā neizzūd. Sīkie priecājās, ka nav jāiet uz skolu un slidinās no kalniņiem, vietējais hokeja čempis notiek pilnā sparā un mājinieku komandas “Torpedo” līdzjutēju saukļi visai trīsstāvīgiem vārdiem ieskandina arēnas sienas. Starp citu, viņi aizvakar uzvarējas līgas līderus, bet tik un tā nesaprotu, kur var būt tik daudz saukļu veltītu tiesnešiem.

Atgriežoties pie projekta, tad tajā ir radušās vērā ņemamas izmaiņas. Tā kā organizācijas vadītāja sencis ir arī vietējās tūrisma firmas vadītājs, tad šo to sanāca sarunāt. Būtībā viņu interesē dabūt uz Kazahstānu pēc iespējas vairāk ārzemnieku un nokāst naudu un tāpēc viņam vajadzīga “palīdzība no Eiropas”. Nu ko, nokonsultēju šo saistībā ar twitter, facebook, youtube un google SEO lietām, kā arī kas ir “Lonely planet” un iespējamos reklamēšanās veidus. Ar šefa palīdzību sarunāju tikšanos ar konsulu un sniedzu savu iesakatu par vīzu izsniegšanas procesu un tā uzlabošanu. Būs tikšanās arī ar tūrisma attīstības centra vadītāju. Varbūt veidošu mājaslapu.

Prasīsiet kāpēc man to vajag? Man ir ļoti interesanti. Šeit ir Altajs un ļoti skaista un nesakarta daba. Manuprāt, reti kurš latvietis zina, ka šeit var snovot par pāris latiem dienā, doties izjādēs ar zirgiem, kāpt kalnos, doties pārgājienos, braukt ar raftu pavasarī, medīt briežus un lāčus. Izskatās, ka es arī spēšu nobaudīt esošās iespējas. Līdz ar aukstuma perioda beigām došos uz kalnu slēpot, kā arī tika solītas zaķu medības. Ja paveiksies iešu arī uz lāčiem, kurus te ir atļauts medīt.

Lielos vilcienos esmu pastāstījis par savām gaitām, bet drīzumā uzrakstīšu vairāk par Kazahstānas īpatnībām, kā arī bija doma šo to sacerēt par Krieviju. Viss atkarīgs no interneta pieslēdzēju ģenialitātes, un spējas kaut ko izdarīt. Sveicieni Latvijai un beidziet gausties par krīzi, šeit ir trakāk

Izlasot pirmo rindkopu gandrīz jebkurš ceļotkārs cilvēks nosiekalojas un cenšas dabūt biļetes. Loģiski, ka rodas rinda un visas no tās izrietošās sekas. Nebiju izņēmums un ap diviem naktī devos noskaidrot situāciju. Izrādās, ka uz vietas bija kādi 14 cilvēki. Super, nopriecājos un sarunāju ar Agri, lai ziņo par klāt nākušajiem cilvēkiem, tikmēr čāpoju mājup.

Otro reizi ierados ap 5:00 un secināju, ka ir ļoti lielas izredzes tikt pie kārotās biļetes uz Taškentu un vēlāk nokļūt man vajadzīgajā Kazahstānā, kur piedalīšos brīvprātīgo projektā, kas ilgs 3 mēnešus. Rindā pierakstījos nu jau kā 13tais, jo izrādās daži gaidītāji jau bija devušies mājās. Pateicoties rindas aizsācējam Agrim tika izveidots saraksts, kurā pierakstījās ceļotājgribētāji un, lai nenotiktu šmaukšanās, šī liste tika pārbaudīta ik stundu.

Lai arī delfu komentāros varēja redzēt “pozitīvu komentētāju” domas par nīkuļiem salā un sevis pazemošanu, tomēr realitātē gluži tā vis nebija. Pirmkārt notika sarunas ar interesantiem cilvēkiem, kur un kā tika iepriekš ceļots, kur tagad tiks braukts utt. Divi jautri džekiņi spēra jokus vaļā par Taškentu, pat bija ierakstījuši sniegā savu galamērķi, lai neaizmirstu Populārs joks par to, ka jāpērk biļetes uz Liepāju un tādā garā.

Ap sešiem par sapulcējušos cilvēku kopumu ieinteresējās garāmbraucošā policijas ekipāža, taču diemžēl vai arī par laimi neko nelikumīgu mūsu rīcībā nesaskatīja, un arī uz aicinājumu pievienoties akcijas neatsaucās. Te mēs iedomājāmies vai atvēršanās brīdī būs kāds kārtības uzraugs, jo ja sāktos masveida haoss, tad diez vai tas dotu pozitīvu artavu airBaltic PR. Bažas par šo faktu pamazām pieauga, jo cilvēku skaits, līdz ar rīta gaismas iestāšanos, auga nenormālos ātrumos, turklāt viena no rindā stāvošajām sievietēm izstāstīja par neseno gadījumu pie kāda apavu veikala, kur sieviešu zābakus dalīja par velti un veikala atvēršanās brīdī izcēlies pamatīgs cīniņš par kārotajiem apaviem.

Lai arī cik interesanti tas nebūtu, bet pēdējā pusstunda pie TravelLounge tiešām izvērtās diezgan auksta. Ja iepriekšējā 3,5 h visi bezbēdīgi tērzēja un runāja par savām iecerēm, tad tagad ļautiņi mīņājās un drebinājās, kā arī ik pa laikam izsauca saukļus “Stāvi rindā!”, “nelien priekšā!”… Par laimi pēdējās minūtēs pirms biroja atvēršanās prognozētais haoss neizvērtās, par to parūpējās divi visai iespaidīga izskata džekiņi, kuri rindā pierakstījušies kā 24tais un 25tais, līdz ar to viņu interesēs nebija laist priekšā nevienu. Lai gan daži tantuki ar putām uz mutes gāja cīnīties par to, ka 5 minūtes pirms atvēršanas atnākušajiem arī ir tiesības, tomēr viņas nekur tālāk netika. Nav jau brīnums, citi gaidīja 14 (!) h.

Nobeigumā paldies airBaltic par akciju, kā arī to, ka piešķīrāt papildus 300 biļetes. Mārketinga ziņā izdevies pasākums, bet nākotnē tomēr derētu kādu apsargu, lai cilvēki viens otru nenoēd

P.S. Pāris bildes.