Pēc garā pārbrauciena tomēr vieksmīgu nokļuvu Almatā. Jāsaka, ka Kazahstānas dienvidi pamatīgi atšķiras no ziemeļiem. Šķiet, visi ārzemnieki uzreiz pamana un izbauda transporta kultūršoku, par kuru sīkāk:

Taksometri. Lai arī cik interesanti tas nebūtu, bet jebkura mašīna var būt taksis un tas, ko Tev atliek darīt ir pavicināt roku, nu gluži kā stopējot, un mašīna apstāsies. Tālāk norisinās saruna par brauciena samakus. Ārzemnieki, kuri neprot krievu valodu uzreiz iemācās atslēgvārdu “trista normaļno”, kas apzīmē 300 tengas (1LVL) par braucienu. Krievu mēlē runājošie var pacīnīties par izdevīgiem noteikumiem un, piemēram, pateikt 200 tengas. Ja neņem par šo naudu, tad centies nostopēt vēl 2 mašīnas un ja arī tās neņem, tad cel cenu augstāk par 100 tengām. Ja iekārotā vieta atrodas tālu, tad arī “trista normaļno” nelīdzēs un būs cena jāpaaugstina par 100 tengām.

Manuprāt, šī sistēma ir atbalstāma no “zaļo” puses, jo bieži vien automašīnā brauc 1 cilvēks un kāpēc, lai viņš nepaņemtu kādu līdzbraucēju, kas dodas tajā pašā virzienā. Protams, cits jautājums ir par nesamaksātajiem nodokļiem un stopētāju/vadītāju drošību.

Autobusi. Un te nu jāmin, ka, lai cik arī visiem nepatiktu “Rīgas satiksme”, tomēr, salīdzinot ar Almatas satiksmi, mūsējie ir gaismas gadu priekšā. Šajā pilsētā nekur nav minēti kādi autobusi apstājas pieturvietās un, uz kurieni tie brauc, nemaz nerunājot par karti google maps ar maršrutu. Sistēma ir diezgan nedraudzīga iebraucējiem, jo jāprasa cilvēkiem, kā tieši tikt uz nolūkoto vietu, bet tā kā garāmgājēji arī var kļūdīties, tad atliek vien meklēt autobusus pašam un vaicāt konduktoram. Starp citu, konduktors vismaz apģērba ziņā ir ļoti labi nomaskējies un vienīgā atšķiršanās zīme, kas padara viņu amata tiesīgu ir skaļie bļāvieni pieturvietās ar norādēm, uz kurieni šis autobuss dodas. Skats par rubli paverās autoostas reģionā, kur starp blīvi saspiedušamies busiem konduktori pamatīgi piepūla savus rīkles muskuļus, lai garāmejošie sadzirdētu maršrutu.

Diemžēl, Rīgas satiksme ir arī gaismas gadu priekšā Almatas autobusu cenām. Šeit brauciens izmaksā 0.17Ls un studentiem uz pusi lētāk. Ehhhh, Rīgā velosipēds izdevīgāks

Satiksme. Biju gaidījis kaut kādu Gruzijas vai Azerbaidžānas variantu, kad autovadītāji klaji ignorē sarkano gaismu, krustojumos tiek pielietots skaļākās taures likums, kad uz gājēju pārejām labāk nerādīties un par riteņbraukšanu var aizmirst. Protams, visu var uztvert relatīvi, bet, neskaitot pīpināšanu ik uz stūra, satiksme izskatās civilizēta. Uzdrošinājos pat noīrēt ričuku un aizlaist uz Tjan Šaņ kalniem. Sportiņš ne pa jokam, jo tika pievārēts vairāk nekā 1km kāpums, bet kalni bija to vērti.

P.S. Starp citu, piedzīvoju “dejavu”, biju pieteicies Kirgizstānas vīzai un galvā bija nodoms doties caur šo valsti uz Tadžikistānu, bet mēs visi labi zinām, kas tagad tur darās. Robeža tik kādi 30km no Almatas. Ehh, Gruzija, Kirgizstāna, kas nākošais? Uzrakstīšu vēlāk par tur notiekošu, bet vispirms jāapkopo uzzinātais no vietējiem un izlasītais internetā.

Pārtikas produkti:
(augļu un dārzeņu cena ir fiksēta ziemā, šķiet vasarā situācija citādāka)
ūdens 1.5l – 0.17 Ls
maize – 0.17 Ls
piens (1l) – 0.40 Ls
kartupeļi (1kg) – 0.20 Ls
kāposti (1kg) – 0.27 Ls
burkāni (1kg) – 0.20 Ls
sīpoli (1kg) – 0.27 Ls
gaļa (1kg) – 2.70 Ls
olas (10) – 0.60Ls
siers (1kg) – 3.30 – 4.30 Ls
cukurs (1kg) – 0.40 Ls
kafija (200g) – 1.30 Ls
Rolton zupiņa – 0.10 Ls
CocaCola(0,5l) – 0.23 Ls
āboli (1kg) – 1.10 Ls
apelsīni – 1.30 Ls
banāni – 1.30 Ls

Alkohols:
šņabis (ļoti slikts 1l) – 0.40 Ls
šņabis (vidēja kvalitāte 1l) – 1.70 Ls
šņabis (ļoti labs 1l) – 5.00 Ls
alus (veikalā) – 0.30 Ls – 0.60 Ls
alus (bārā vai klubā) – 0.40 Ls – 1.30 Ls

Izklaide, atpūta:
ieeja klubā – 1.70 Ls – 6.70 Ls
ieeja klubā (meitenēm) – par velti vai arī divreiz lētāk kā puišiem
ieeja “Sex shop” – 0.17 Ls (tieši tā, par ieeju šeit ir jāmaksā)
tēja (kafejnīcā) – 0.17 Ls – 0.33Ls
tēja (dārgā kafejnīcā) – 0.50 Ls – 0.70 Ls
pusdienas (zupa, otrais ēdiens, tēja, salāti) – 1.15 Ls – 2 Ls
pacēlājs slēpotājiem (studentiem ar atlaidi) – 0.30 Ls
pacēlājs slēpotājiem (brīvdienās bez atlaides) – 0.80 Ls

Transports:
taksis (pilsētas robežās) – 1 Ls – 2 Ls
autobuss (100km) – 1.20 Ls
vilciens (100km) – 0.95 Ls
benzīns (95 1l) – 0.33 Ls
tramvajs (Ust-Kamenogorsk) – 0.12 Ls
autobuss (Ust-Kamenogorsk) – 0.13 Ls
autobuss (Almata) – 0.17 Ls
autobuss (Astana) – 0.20 Ls

Komunālie maksājumi, īre:
(šie dati ir visai random un nezinu vai tiem var ticēt)
ūdens – neviens man īsti nevar paskaidrot kāda ir sistēma, bet ir dzirdēts par abonament maksājumu, kas sastāda 3 Ls mēnesī par 3 deklarētiem cilvēkiem dzīvoklī.
elektrība (kW) – 0.02 Ls, bet sola pacelt uz 0.03 Ls
Dzīvokļa īre – 1 istabas dzīvoklis no 65 Ls mēnesī
Dzīvokļa īre – 2 istabas labā rajonā 130 Ls mēnesī
māja kaut kur piepilsētā – 50 Ls mēnesī

Internets un mobilie sakari:
(datu pārraides ātrumiem var arī īpaši nepievērst uzmanību, par internetu Kazahstānā jau rakstīju)
internets (64kbps par 1 stundu) – 0.70 Ls
mobilais internets(1MB) – 0.03 Ls
internets (800MB limits mēnesī) – 8.30 Ls ātrums nav īsti zināms
internets (10GB limits mēnesī) – 21 Ls ātrums 8mbps, bet ne tuvu neatbilst patiesībai
internets (bez limita) – 14 Ls ātrums 2.3mbps
sarunas mob (1 minūte uz savu operatoru) – 0.06 Ls
sarunas mob (1 minūte uz citu operatoru) – 0.15 Ls
īsziņa (uz savu operatoru) – 0.02 Ls

Sodi:
Sods par alkohola dzeršanu publiskā vietā – 4.20 Ls

P.S. Rakstās raksts par kopumā pavadīto laiku Kazahstānā, drīz publicēšu

Lai saprastu kopējo ainu, tad es mācīju vai vismaz rādīju prezentācijas par Latviju sākot no 6tās klases un līdz pat 11tajai, turklāt dažādās skolās. Labā ziņa ir tā, ka manā pārziņā nebija gramatika, jo manas zināšanas šajā jomā varētu tiešām iebiedēt pat visslinkāko skolēnu. Vairāk vai mazāk bija uzdevums runāt ar jauniešiem un likt viņiem komunicēt angļu valodā, kas šad tad ir visai grūti izdarāms.

Kā jau nopratāt, tad pirmā problēma bija nepietiekošas valodas zināšanas, bet no otras puses tas savā ziņā kalpoja kā pluss, jo neticu, ka lielākā daļa skolēnu saprastu ātri runājošu britu salu iemītnieku. Turklāt mana runa ir salīdzinoši vienkāršāk uztverama, kas ir pozitīvi parastam skolēnam. Dažkārt nācās sarkt par kāda vārda aizmiršanu vai nespēju pietiekoši skaidri izteikties, bet vienmēr izlīdzējos ar teicienu “nepieļaujot kļūdas valodu neiemācīsies”.

Otra problēma, ar kuru saskāros un kuru šķiet apzinās katrs skolotājs, ir dažādais skolēnu sagatavotības līmenis. Es tiešām nezināju, ko iesākt, kad klasē pāris cilvēki diezgan brīvi runā angliski, lielākā daļa stostās un ir tāda, kuri pilnīgi neko nesaprot. Būt par skolotāju nav tik vienkārši un laikam šo prasmi – strādāt ar pilnīgi visiem, iemācās daudzu gadu pieredzē. Visticamāk man sanāca vairāk palīdzēt tiem, kuri jau kaut cik ievingrinājušies angļu mēlē.

Kas mani patīkami pārsteidza, tad pilnīgi visur skolēni bija ieinteresēti redzēt un dzirdēt ārzemniekus. Līdz šim mans priekšstats par skolēniem bija salīdzināms ar pubertātes pārņemtiem un līdz galam nenobriedušiem, siekalainiem tīņiem, kuriem galvenais ir uzlekt augstāk par savu pēcpusi un apmierināti parādīt pasaulei savu ego. Cik labi, ka var lauzt stereotipus Gandrīz visas stundas pagāja ieienteresētā gaisotnē un skolēni alka uzdot jautājumus pat noskanot pēdējam zvanam. Super!

Lai arī jaunieši lauza manus stereotipus saistībā ar trokšņojošu bērnu baru, tomēr negatīvi pārsteidza ar savām interesēm. Tā kā mācību programma bija tīri manā ziņā, tad nolēmu eksperimentēt un izvēlēties dažādas tēmas. Kā izrādās, tad skolēni pilnībā pārzināja dzeltenās preses nianses un spēja nosaukt visus Andželīnas Džolijas sīčus un kurā gadā Britnija Spīrsa noskuva matus, bet izrādīja pasivitāti pasaulē notiekušajos procesos un kaut ko saistībā ar ekonomiku vispār nevajadzētu prasīt. Radās doma, ja man kādreiz būs sīči, tad es izmetīšu laukā TV kasti (ja man kāds to uzdāvinās) un sadedzināšu katru “Privātās dzīves”žurnāleli, ko redzēšu savā ceļā. Varbūt šajā vecumā ir normāli piebāzt galvu ar nevajadzīgām un pilnīgi absurdām lietām, bet jebkurā gadījumā es to neatbalstu.

Turpinot negatīvo tematiku, tad vēl ļaunāk par dzeltenās preses popularitāti tīņu vidū mani pārsteidza universitātes. Es vispār nesaprotu, kāpēc tādam amatierim kā man būtu kaut kas jāpasniedz universitātē, turklāt tulkiem un angļu valodas skolotājiem, kuriem pēc būtības jābūt profesionāļiem? Līdz šim man valdīja priekšstats, ka darot kaut ko tādu ir jābūt sertifikātam vai kādam citam valodu zinības apliecinošam dokumentam, bet kā izrādījās NĒ, mani uzaicināja vienreiz nedēļā vadīt angļu valodas lekciju Reģionālajā Kazahstānas Universitātē. Ja jau braucu atpakaļ uz Latviju un šeit mani neviens vairs neredzēs, tad nolēmu “pablamēties” un paskatīties, kas notiks. Biju šokā. Otrais kurss angļu valodas tulku un skolotāju specialitātē tikai ar grūtībām kaut ko saprata, par runāšanu nebija ne runas. Šķita pat sestā klase bija spējīgāka. Nākošajā lekcijā, pasniedzot trešajam kursam, situācija bija jūtami labāka un pat eksistēja studenti, kas komunicēja labāk nekā es. Jebkurā gadījumā līmenis šeit ir diezgan dažāds un līdz ar to arī neskaidrs nākotnes jautājums, jo pastāv visai liela iespēja, ka kāda no otrā kursa studentēm pasniegs skolā un līdz ar to noraks skolēnu zinību līmeni, kur varbūt kāds no viņiem sagribēs būt skolotājs un turpinās šo riņķa danci.

Ne viss rādās tik drūmās krāsās, skolā pastāvīgi saskāros ar kurioziem. Pirmkārt, jau devītās klases meitenes, kuras dabūjušas telefona numuru, terorizēja naktīs un sūtīja dažādas īsziņas. Dažreiz pat nevarēja saprast vai saņemtā ziņa ir divdomīga dēļ tīņa vecuma vai arī angļu valodas kļūdām. Šo divu mēnešu laikā tiku uzlūgst būt par deju partneri, saņēmu skumju “I miss you”, piedāvājumu atnākt ciemos utt. Es nezinu kāda situācija ir Latvijā, bet pieņemu, ka no augstskolas praktizējošam studentam, piemēram, 12. klasē ir visai lielas iespējas pasākt kaut ko vairāk par mācīšanu skolas solā

Iz kuriozi sērijas jāpiemin tas, ka skolēniem neatklāju savu prasmi runāt savā lauzītajā krievu mēlē un saprast, ko viņi saka (starp citu, kazaku valodu šeit gandrīz nelieto). Tikai pēdējā dienā, sakot atvadu vārdus, nomainīju no angļu valodas uz krievu un redzēju daudzas izbrīna pilnas un sarkstošas sejas izteiksmes. Ieplānotais joks bija izdevies teicami, pie kam tikai viena klase nejauši atklāja šo noslēpumu pirms laika.

Kopumā esmu ļoti apmierināts ar savu pieredzi. Aizbraukt uz citu valsti un būt pirmo reizi skolātājam ir interesanti un noderīgi. Uzzināt ar grūtībām, ar kurām saskaras skolotājs un pašam atrast metodes kā risināt šīs situācijas. Protams, viens ir pamēģināt, uzzināt ko jaunu un uz uzlabot savu prezentēšanas prasmi, bet pavisam cits ir turpināt. Pagaidām nevilina iespēja pasneigt kaut ko bērniem, bet kā saka “You never know”!

Prezentējam Latviju un Brazīliju.

Skolas ēdnīca, kopā ar 9. klases meitenēm.

AIESEC prezentācija.

Universitātē ar studentiem (kaut kāds matainais pa vidu ).

Brazīlijas prezentācija. Nekur nevaru atrast LV, bet gan jau būs vēlāk…

Ļoti “ieinteresēti” skolēni

10. klase

Sāksim ar to, ka enorgopiegādes jomā pilsētā valda monopols, kura galvgalī ir uzņēmums ar nosaukumu “Шыгысэнерготрейд “. Kādu dienu kompānijas vadība nolēma paaugstināt tarifus, taču tas nebija izdarāms, bez valsts regulatora piekrišanas. Starp citu, patreizējais tarifs sastāda 2 santīmus par kilovatstundu un plānotais jaunais būtu bijis 3 santīmi.

Tā kā abas puses nespēja rast kopēju kompromisu, tad monopoluzņēmums nolēma rīkoties uz savu galvu, kas šķita visai savdabīga. Katru dienu elektrība tika atslēgta uz pāris stundām, turklāt tas tika darīts pēc nejaušības principa, respektīvi, nebija zināms kuros pilsētas rajonos un uz cik ilgu laiku nebūs elektrības. Piemēram, skolā pārtrauca stundas, jo pēkšņi pazuda gaisma vai arī atnākot uz mājām secinājām, ka jāmeklē sveces.

Energopiegādātājs veiksmīgi izmantoja caurumus likumdošanā un šķita, ka situācija var atrisināties vai nu valdībai salabojot juridisko pusi vai arī iedzīvotājiem piekāpjoties cenu izmaiņas prasībai. Nekā nebija, pāris vietējie aktīvisti nolēma nepaļauties uz birokrātu pārrunām, bet rīkoties. Viņi pasludināja, ka piektdienā pulksten 17:00 atnāks uz kompānijas galveno biroju un demonstratīvi nokārtosies uz kāpnītēm.

Protams, ka šāds paziņojums izraisīja interesi reģionālo mediju vidū un norādītajā laikā žurnālisti pulcējās pie monopolistu mītnes. Kā izrādījās, tad viens no aktīvistiem vārdā Pēteris ar plakātu “Lai top gaisma” izpildīja doto solījumu. Ticiet vai nē, bet pēc šīs reizes elektrības padeva tika atjaunota pilnībā, bez jebkādiem pārtraukumiem, kā arī tarifs netiks paaugstināts tik drastiski.

Stāsta morāle varētu skanēt kā “Mazs ekskrements gāž lielu monopolu”. Nebiju domājis, ka eksistē arī šādi kuriozi ceļi, lai atrisinātu problēmas. Es vienīgi nesaprotu, kā šim cilvēkam varēja būt tik lielisks taimings, lai ar 10 minūšu precizitāti nokārtotos norādītajā laikā?

P.S. Avots: http://www.yk.kz/news/show/6163

Kazahstānas vīzu var taisīt gan pats, gan pēc ielūguma vēstules. Tā kā AIESEC Ust-Kamenogorsk atsūtīja ielūguma vēstuli ar mērķi tūrisms, tad taisīju tāda paša veida vīzu. Pirms rīkošanās, vēl divas reizes pārjautāju kontaktpersonai vai šis vīzas tips man der un dalījos ar savu Sibīrijas pieredzi, kur radās problēmas tieši nepareiza vīzas tipa dēļ. Tā kā organizācijas pārstāve dievojās, ka viss būs kārtībā un ka viņiem jau ir pieredze jauniešu apmaiņā, tad uzticējos šim apgalvojumam, kas bija mana kļūda.

Lai cik tas dīvaini nebūtu, arī pašā vīzas taisīšanas procesā, Kazahstānas konsuls Rīgā apgalvoja, ka es varēšot Ust-Kamenogorskā pagarināt vīzu, jo Rīgā viņš varot izsniegt vīzu tikai uz vienu mēnesi. Nekā nebija, pēc šīs valsts likumdošanas ar tūrisma vīzu nevar uzturēties ilgāk par mēnesi, bet lai nomainītu vīzas tipu ir jāizbrauc no valsts.

Atceļojot uz Kazahstānu satiku otru brīvprātīgo no Brazīlijas, kuram interesantā kārtā bija viss kārtībā ar ielūguma vēstuli un vīzu. Kāpēc tā? Vienkārši – organizācijas pārstāvjiem bija jāizbrien cauri birokrātijas džungļiem, lai nokārtotu brazīļa vīzu, tāpēc manējai viņi piegāja ar vienkāršotu pieeju tūrisma vīzas izskatā.

Es teikšu ir “baigi sūdīgā sajūtiņa”, kad cita kļūdas dēļ jābrauc uz galvaspilsētu, kas atrodas 17 stundu attālumā, turklāt pirms tam kārtīgi izstrīdoties, kurai no pusēm jāapmaksā visi izdevumi. Laikam tā ir viena no cilvēku īpašībām – neatzīt kļūdas un pat dot pretsparu, lai gan sirdsapziņa visticamāk nodara lielāku ļaunumu

Lai kā arī būtu, tad tik traki necīnījos un nenosodīju organizāciju. Kā nekā es tieku slēpot Altajos pilnīgi par velti un ticiet man tas ir vienkārši lieliski, kā arī savstarpējās attiecības ir ne mazāk svarīgas.

Kas attiecas uz Latvijas vēstniecību, tad tai jāsaka vislielāko pateicību un īpaši konsulei Aldai Hoolai, ar kuras palīdzību ātri nokārtoju vīzas problēmu. Tāpat ļoti patikās sarunas ar vēstnieku, Albertu Sarkani, kurš, starp citu, nāk no manas puses un runā latgaliski. Ļoti negaidīti un patīkami, ņemot vērā, ka Kazahstānā nebiju gaidījis latviešu valodu, kur nu vēl latgaliešu Visbeidzot pilsētu apskatīt palīdzēja vēstniecības pārstāvis Valdis Keišs, un ekskursijas laikā guvu ļoti daudz vērtīgas informācijas par valsti, kurā pavadīšu turpmākos divus mēnešus.

Pēc lieliskās dienas Astanā nāca kaut kas, ko negribētu novēlēt pat ļaunākajam ienaidniekam. Kā jau iepriekš minēju, tad autobusā jābrauc 17 stundas. Precīzāk, būtu bijis jābrauc, ja ne aukstums. Pusceļā šoferis paziņoja, ka aukstums ir sasniedzis -50°C un ir jāapstājas vietējā pilsētā – Pavlodarā.

Tā kā pie šāda aukstuma visa dzīvība bija paralizēta, tad atlika tikai viens variants – pārlaist nakti vietējā dzelzceļa stacijā, kura nav no tām siltākajām vietām uz zemeslodes. Uz visu dzīvi atcerēšos 7 stundas uz stacijas grīdas un mīlestību ar radiatoru, kuru apkampu ciešāk kā jebkuru žubi. Pēc šī radās joks par to, ka Pavlodarā izvēloties starp Meganu Foksu un radiatoru izvēle kristu par labu pēdējam.

Nobeigumā atklāšu, ka esmu priecīgs par silto laiku. Relatīvi silto! Tā kā visu mēnesi temperatūra lielākoties bija starp -30°C un -40°C, tad -15°C šķiet kā silta vasaras diena. Aizvakar visu dienu noslēpoju un sajūtiņas vienkārši fantastiskas. Starp citu, atcerējos, ka rīkoju atgriešanās tusiņu un čalis, kurš bija nopircis 2litrīgo dzīvo aliņu (apmēram mūsu Piebalgas), atnesot to, konstatēja, ka tas bija pārvērties ledū. Būtībā jau iepriekš atdzesēšanas nolūkos mēs aliņu likām uz palodzes nevis ledusskapī. Turpinot alus tematiku, šodien manīju ļoti daudzus jauniešus, kas pie -15°C pastaigājās malkojot šo dzērienu. Stilīgi!

P.S. Re ku mana dzīvesvieta:

Skatīt Dzīvoklis Kazahstānā lielākā kartē

Tātad īsumā par internetu KZ, jeb pie ekstrām pieradušā latvieša nedienām svešzemē.

Pirmkārt, vietējie ģēniji jau trešo nedēļu slēdz internetu manā dzīvoklī. Runā, ka mēneša laikā būs gatavs. Cik noprotu, tad problēma ir saistīta ar to, ka internets iet kopā ar mājas telefonu. Bet manam telefonam ir kaut kāds mistisks sešinieks, kas neļauj pieslēgt internetu. Ja Tu prasi, kāpēc nav interneta, tad dabū atbildi pretī “Bet Tev taču ir sešinieks”. Ja Tu prasi, kas vainas sešiniekam un ko vispār nozīmē tas, tad dabū pašsaprotamu atbildi “Bet tas taču sešinieks”. Laikam jau tā vaina iekš klienta nesaprašanas

Otkārt, kad esi veiksmīgi ticis pie interneta, tad tas nozīmē bingo loteriju ar konekciju, kura ik pa laikam parādās, ik pa laikam mistiski nozūd un nekad neesi pārliecināts, vai tas ko uzrakstīji skype otrā galā izlasīsies tagad vai pēc stundas.

Treškārt, izrādās, ka http://guntis.lv jau ir bloķēts resurss Kazahstānā. Varbūt tās ir tikai manas iedomas, bet esmu mēģinājis no vairākiem kompjiem gan Ust-Kamenogorsk, gan Astanā un nav piekļuves lapai. Caur proxy iet!

Ceturtkārt, zinājāt, ka visās Kazahstānas universitātēs studentiem internets ir maksas pakalpojums? Es nejokoju, to man apgalvoja vietējie studenti. Visu cieņu LU un citām augstskolām Latvijā!

Piektkārt, dodu žetonu tam, kurš atradīs kādu kafūzi vai restorānu Kazahstānā, kurā ir bezmaksas wifi.

Sestkārt, eksistē tāds jēdziens kā interneta kafejnīca, bez interneta. Par to uzzināju pavisam nejauši, ieejot galvaspilsētas Astanas centrālajā dzelceļa stacijā, kur vienā no stikla skatlogiem lepni gozējās uzraksts “Internet cafe”. Samaksājot 150 tengas (50 santīmi) par stundu tieku pie datora un jau pēc pāris mirkļiem vēršos pie administratora ar ziņu, ka nets neiet. Uz to viņš atbildēja, ka neiet gan, bet es varot paspēlēt kādu spēlīti. Protams, prasīju naudu atpakaļ, bet man tika paziņots, ka pie datora esmu jau apsēdies un man labākajā gadījumā var atdot tikai 100 tengas. Pēc pāris frāžu apmaiņas, atmetu cerības uz godīgumu šajā pasaulē un tinos meklēt citu iespēju.

Rezumējot savu 3 nedēļu pieredzi, varu teikt, ka kaut kas nav kārtībā šajā valstī ar internetu. Ļaudis melš, ka lielu iespaidu ir atstājis i-neta monopols KZ, kurš tikai nesen tika atcelts. Visticamāk, ka tas ir tā un ka lielākoties manis aprakstītajās situācijās ir kāda neveiksmīga sakritība.

P.S. Atskaitot internetu un vīzu man iet pat ļoti forši un interesanti. Šis bloga ieraksts tapa emociju uzplūdā

Pirms sākšu stāstīt par notikumiem konferencē, vēlētos padalīties pieredzē ar piedzīvojuma braucienu autobusā Ust-Kamenogorsk → Astana. Pirmkārt, ļoti neforši, ka nebija iespējas braukt ar vilcienu, jo tas ceļā šķērso Krievijas robežu (man nebija Krievija vīzas). Jāpiemin, ka autobuss brauc 17 nogurdinošas stundas, kas ir labākajā gadījumā, jo dažreiz tas salūst vai kāda neparedzēta iemesla dēļ aizkavējas.

Tieši forsmažors mūs sagaidīja brauciena laikā, un ap 4 no rīta šoferis paziņoja, ka nekur tālāk viņš nebrauks, jo temperatūra bija aukstāka par -40°C. Neko darīt, palikām vietējās pilsētas autoostā. Kā izrādījās autoosta bija “vāji apsildīta” un temperatūra iekštelpās bija zem nulles. Ja pēc pirmās stundas vēl bija jautri, tad nākošās 5 gan nekādus smieklus neizraisīja un, sagaidot vietējās kafejnīcas atvēršanos, pavērās skats uz izmisīgu cilvēku pūli, kas rāvās pēc iespējas ātrāk tikt pie karstas tējas vai kafijas. Jāteic, ka tējas baudīšana tajā mirklī bija viena no laimīgākajām sajūtām manā mūžā.

Atgriežoties pie konferences, tad tā bija lielā mērā līdzīga Latvijas studentu pašpārvalžu aktivitātēm. Tās pašas tradicionālas baumu kastes, mafijas spēles, iekustinizatori jeb enerdžaizeri, tusiņi… Lietas, kas atšķīrās un ļoti patika bija AIESEC dejas, kas kā man par lielu pārsteigumu bija atstrādātas deju kustības pie populāras mūzikas un vēl jo vairāk, tās zināja gandrīz visi dalībnieki. Forša sajūta kopīgi lēkjājot Šis tas no youtube

Interesanti šķita, ka ievēlot jauno prezidentu, tas netika paziņots mutiski, bet nostādot kandidātus rindā un no mugurpuses uzvarētājam uzlejot glāzi ūdens uz galvas. Nezinu kāpēc radusies tāda tradīcija, bet varētbūt tādēļ, lai atvēsinātu uzvarētāja galvu. Tā teikt, vienā momentā gan laimes, gan aukstas dušas sajūtiņa.

Ļoti patika tematiskie burziņi: “Gotu tusiņš”, “Dzimuma maiņas pārtijs”, “Sensation white (visi baltā)”. Kas vēl patīkamāk, ka jaunieši ļoti centās gan pārģērbjoties, gan liekot grimu, gan tēlojot attiecīgo personāžu. Vēlāk ielikšu pāris bildes, iedvesmai.

Interesanti šķita, ka organizācijas biedri komunukācijā lieto ļoti daudzas abriaviatūras – LC, MCP, PBOX, OGX utt. Šīs burtu kombinācijas tiek lietotas bieži un ir tik daudzskaitlīgas, ka to var nosaukt pat par sava veida valodu, jo man kā jauniņajam bija sarežģīti šajā visā “iebraukt”. Cik nopratu no pārējiem, tad ar laiku visu saproti un abriaviatūras atvieglina komunikāciju. Netīšām velku paralēles starp AIESEC valodu un daudzajiem programmētāšanas apzīmējumiem PHP, MySQL… Vai nav līdzības?

Pamanīju arī to, ka NatCo un cik noprotu arī pārējos AIESEC pasākumos ļoti daudz tiek pielietots video: gan oficiālie video lekcijās, gan organizatoru veidotie, gan dalībnieku filmētie klipiņi, kas bija viens no konferences uzdevumiem. Ļoti interesanti novērot kā pāris stundu laikā dalībnieki, sadalīti komandās, spēja izveidot tik asprātīgus un jautrus video, ka nevarēja novaldīt smieklus vismz pāris minūtes pēc klipiņa beigām.

Runājot par filmiņām, tad mūsu komanda izveidoja Borata parodiju. Domāju nevienam nav jāstāsta slavenā Borata Sagadijeva saistību ar Kazahstānu. Pateicoties zaļajiem stringiem, kuri man tika uzdāvināti pēdējā dienā Rīgā, video sanāca īpaši efektīgs. Lai gan ļoti daudzi kazahi Boratu raksturo kā “priduraku”, tomēr mūsu video parodija izraisīja sajūsmas vētru un vismaz neviens nedeva manāmu ziņu, ka ir aizvainots. Lai nu kā būtu nospriedām, ka video varētu izraisīt pārpratumus un nolēmām to neizvietot internetā. Sorry, ja kāds vēlas redzēt, tad tikai privāti, kad būšu atpakaļ Latvijā.

Kas attiecas uz konferences saturu, tad biju mazliet vīlies divos aspektos. Pirmkārt, informācija bija vairāk orientēta uz tiem, kuri tikai sāk savu darbību un kuriem nav pieredzes projektu īstenošanā. Lielos vilcienos skatoties, ieguvu daudz informācijas par pašu AIESEC, bet neko daudz no vērtīgas pieredzes un “kā darīt”. Traucēja arī salīdzinoši mazais laiks katram “workshopam”.

Otrkārt, šķita dīvaina tik liela koncentrēšanās uz cilvēku skaitu, kuri dodas apmaiņas projektos. Tobiš apmaiņas projekts ir tāds projekts, kādā es esmu pašlaik. Varbūt nav nemaz tik slikti uzstādīt sev par mērķi sasniegt 200% apmaiņu pieaugumu, bet ja tajā pašā laikā neskatās uz kvalitāti, tad tas var bēdīgi beigties. Par šo jautājumu diezgan daudz runāju ar konferences dalībniekiem, bet tā īsti neko panākt nesanāca. Būtībā es cepos par to, lai organizācija saviem LC (lokāliem) iemāca kā pareizi formēt dokumentus un taisīt vīzas, jo es esmu viens no “laimīgajiem”, kam paveicās tikt pie nepareizā tipa vīzas uzņēmējorganizācijas un viņu pieredzes trūkumu dēļ (par vīzām uzrakstīšu atsevišķu bloga ierakstu). Kā vakar uzzināju no Latvijas konsula, tad tā ir diezgan izplatīta AIESEC kļūda Kazahstānā.

Nobeigumā esmu ļoti apmierināts ar konferenci, tusiņiem, sarunām ar foršiem cilvēkiem un labi pavadīto laiku. Man šķiet, ka AIESEC ir ļoti spēcīgas tradīcijas, kas varbūt nav raksturīgas Latvijas studentu pašpārvaldēm, taču viennozīmīgi mūsu studentu semināri, kaut vai Līderu Forums ir vērtīgāki satura ziņā. Bet tā kā esmu bijis tikai uz šo vienu – NatCo, tad mans viedoklis varētu būt maldīgs.

Tātad, ko es daru Kazahstānā? Esmu brīvprātīgais un manam darbam vajadzētu būt saistībā ar skolām, angļu valodas mācīšanu neformālā veidā un AIESEC projektiem. Viss jau būtu labi, ja nebūtu divi būtiski BET. Pirmais no tiem ir uzņēmējorganizācija. Lai gan, tur ir patīkami un ļoti centīgi cilvēki, tomēr ar to nepietiek, lai projekts būtu izdevies. Vai nu nav pieredzes, vai plānošanas spēju, bet, piemēram, skola tika sarunāta uz vietas un diezgan kreisā veidā, kā arī es vēl nezinu savu likteni saistībā ar vīzas pagarināšanu, kas arī gulst uz organizācijas pleciem.

Otrais iemesls, kāpēc ar skolu nesanāca kā plānots, ir aukstums. Jā, pie -44°C skolēni ne visai alkst pēc jaunām zinībam, kā arī pašas skolas ir ciet. Būtībā manis pieminētā temperatūra šeit bija pats maksimums. Kopš ierašanās Ust-Kamenogorsk siltākais bija -26°C, bet dienā normāli ir ap -30 grādiem. Daudzi, lasot šo rindkopu, nodrebinātos, bet nav nemaz tik traki. Gaiss šeit ir sausāks un aukstums nav mirstamā kaite, lai gan neko patīkama pastaiga ar aliņu rokā nesanāks.

Lai nu kā būtu ar aukstumu, bet dzīve pilsētā neizzūd. Sīkie priecājās, ka nav jāiet uz skolu un slidinās no kalniņiem, vietējais hokeja čempis notiek pilnā sparā un mājinieku komandas “Torpedo” līdzjutēju saukļi visai trīsstāvīgiem vārdiem ieskandina arēnas sienas. Starp citu, viņi aizvakar uzvarējas līgas līderus, bet tik un tā nesaprotu, kur var būt tik daudz saukļu veltītu tiesnešiem.

Atgriežoties pie projekta, tad tajā ir radušās vērā ņemamas izmaiņas. Tā kā organizācijas vadītāja sencis ir arī vietējās tūrisma firmas vadītājs, tad šo to sanāca sarunāt. Būtībā viņu interesē dabūt uz Kazahstānu pēc iespējas vairāk ārzemnieku un nokāst naudu un tāpēc viņam vajadzīga “palīdzība no Eiropas”. Nu ko, nokonsultēju šo saistībā ar twitter, facebook, youtube un google SEO lietām, kā arī kas ir “Lonely planet” un iespējamos reklamēšanās veidus. Ar šefa palīdzību sarunāju tikšanos ar konsulu un sniedzu savu iesakatu par vīzu izsniegšanas procesu un tā uzlabošanu. Būs tikšanās arī ar tūrisma attīstības centra vadītāju. Varbūt veidošu mājaslapu.

Prasīsiet kāpēc man to vajag? Man ir ļoti interesanti. Šeit ir Altajs un ļoti skaista un nesakarta daba. Manuprāt, reti kurš latvietis zina, ka šeit var snovot par pāris latiem dienā, doties izjādēs ar zirgiem, kāpt kalnos, doties pārgājienos, braukt ar raftu pavasarī, medīt briežus un lāčus. Izskatās, ka es arī spēšu nobaudīt esošās iespējas. Līdz ar aukstuma perioda beigām došos uz kalnu slēpot, kā arī tika solītas zaķu medības. Ja paveiksies iešu arī uz lāčiem, kurus te ir atļauts medīt.

Lielos vilcienos esmu pastāstījis par savām gaitām, bet drīzumā uzrakstīšu vairāk par Kazahstānas īpatnībām, kā arī bija doma šo to sacerēt par Krieviju. Viss atkarīgs no interneta pieslēdzēju ģenialitātes, un spējas kaut ko izdarīt. Sveicieni Latvijai un beidziet gausties par krīzi, šeit ir trakāk