Tātad par visu no sākuma. Uzņēmuma bija vajadzīgs teksta ievadītājs/noformētājs mājaslapai un e-pastu listēm uz pilnu slodzi. Papildus bija jāparūpējas par twitter kontiem, reklāmas cenu noskaidrošanai un dažiem citiem sīkumiem. Būsim godīgi – to prastu katrs daudz maz datoru redzējis cilvēks. Par priekšrocību tika uzskatītas HTML, CSS prasmes, kā arī rakstītprasme latviešu, angļu, krievu valodās. Sludinājumu ievietoju ss.lv un zip.lv portālos. Tā kā visapkārt valdīja “krīze”, tad jau biju sagatavojies lielajam e-pastu vilnim un pretī sūtīju pārbaudes uzdevumu – bildi, kurā attēlotais jāuztaisa HTMLā. Plus iedevu linkus uz tutoriāļiem, ja nezina, tad lai iemācās. Uzskatu, ka šo iezīmēšanas (!) valodu nevis programmēšanas valodu var apgūt jebkurš cilvēks un nereti nākas pielietot zināšanas, ja daudz jāstrādā ar tekstu noformēšanu WEBā.

Statistika:
Tika atsūtīti 83 e-pasti.

Izglītība: 2 skolnieki, 8 ar vidusskolas izglītību, 17 ar pirmā līmeņa augstāko (tehnikumi, arodskolas), 25 studenti, 15 ar bakalaura grādu, 7 ar maģistra grādu, 9 nebija norādījuši izglītību.

Lielais vairums iepriekš strādājuši par konsultantiem, pārdevējiem, sekretāriem. Pieteikušo skaitā bija arī karavīri, viesmīļi, grāmatveži, apsargi, krāvēji, būvnieki, arī web dizaineri un tulki. 8 cilvēkiem nebija iepriekšējas darba pieredzes. Pārsteidza, ka 3 kandidātiem bija ļoti labs CV ar maģistra grādu un strādāts nopietnos amatos, un izskatījās, ka šie cilvēki meklēja jebkādu darbu.

36(!) no e-pastu adresēm bija “kreisas”. Visvairāk fascinē atsūtītais CV no maliasadistka@…. Super, uz darbu piesakās maza sadiste (no kriev. val), taču arī citu interesantu adrešu netrūka: hex4gon@…, juriiic69@…, g0dwin@…, p2pinfo@…, jacexxx2008@…, sk8punk@…, hope.credit@… . Es atvainojos, bet tas jau rada iespaidu par darba meklētāju pokemonu dabu. Tā kā šīs nebija vienīgās asprātības, tad uz statistikas apkopošanas beigām bija doma ieviest pokemonpunktus par visneatbilstošāko darba pieteikumu katru no turpmākajām kategorijām.

Ņemot vērā, ka vakance ir teksta ievadītājs, būtu ļoti bezatbildīgi sūtīt CV un e-pasta vēstuli ar kļūdām. Līdz šim nebiju iedomājies, ka šī elementārā lieta ir tik izplatīta. 19 CV bija ar kļūdām, 4 atsūtīja krieviski, lai gan sludinājumā bija saprotama latviešu valoda, 11 vispār neatsūtīja CV. Daži aprobežojas ar frāzēm, “Esmu apguvis HTML, interesējos par vakanci”, daži aizmirst pievienot pielikumā CV, bet pat pārprasot nevar atsūtīt. Secinājums, mazliet vairāk kā puse jeb 49 cilvēki vismaz reizi pārlasa savus tekstus un tikai tad sūta tos tautās. Nevaru noturēties un pievienot ģeniālus izteicienus. Tātad iedomājamies, uz teksta ievadītāja vakanci atnāk e-pasts ar tekstu “ātri un pāreizi ievadu jebkurus tekstus“, vai arī “esmu atbaidīgs visās jomās”.

Esmu arī novērojis, ka vairāki cilvēki neizprot CV kā īsu un kodolīgu faktu izklāstu par sevi. Tā vietā tiek atsūtīts sacerējums, daži narcisi (abu dzimumu) pat iemanās pievienot vairākas bildes. Tik pat populāra ir dažādu prasmju uzskaite – WinRar, 7zip, zip, visi interneta pārlūki, ofiss utt, tiek pārskaitīts viss, kas kaut reizi dzīvē ir instalēts vai dzirdēts. Nu ļoti vajadzīgi un pārdomāti. Es arī brīnos par cilvēku uzcītību uzrakstīt CV uz 14(!) lapām vai ielikt bildi, kas sver 6MB(!). Ja kaut kā jāizceļas, tad kāpēc ne?

Uzminiet cik daudzi izpildīja uzdevumu? To izdarīja vien 16 cilvēki. No vienas puses man bija, prieks, jo tas krietni sašaurināja izskatāmo cilvēku loku, bet no otras puses tas norāda darba meklētāju slinkumu. Nav liela māksla aizrakstīt 100 uzņēmumiem. Ir māksla, izpildīt prasības, sagatavoties un vēl jo vairāk nākt klajā ar saviem ieteikumiem un uzlabojumiem. Vai nav laba viela pārdomām tam, kas lasa šo rakstu un meklē darbu?

Nobeigumā kuriozu daļa
- meitene CV pa 3/4 lapas ievieto savu seksīgu bildi. Katram sava pieeja un nešaubos, ka viņa atrada darbu, tikai diez vai saistītu ar teksta ievadīšanu. (Lai pasargātu sevi no tiesu darbiem seja un vārds nomaskēti)
- sludinājumā nebiju prasījis motivācijas vēstuli, taču gadījās vairāki, kuri atsūtīja kaut kādu klišejiski uzmetumu, kas der praktiski visam, bet viens pat izcēlās nenomainot kāda cita uzņēmuma nosaukumu.
- dažreiz CV liek sadaļu personiskās īpašības un parasti raksta kaut ko par “augstu atbildības sajūtu”, “prasmi strādāt komandā” un tamlīdzīgi nodrāztiem tekstiem, bet izrādās tā nedara visi. Vienā CV pie īpašībām skaidri un gaiši ir ierakstīts “antisociāls“. Visu cieņu par aktlātību, bet skan kaut kā atbaidoši.
- atnāk e-pasts, kura autore, acīmredzot, ir sieviete, taču CV vārds un uzvārds vīrieša. Skatos tālāk, pie kontaktiem arī sievietes e-pasts. Kaut kas man nesaprotams, sieva organizē un komunicē, bet vīrs strādā?
- CV sadaļā papildus informācija, citēju “Nav problēmas ar smaguma celšanu”. Tā vien šķiet, ka katru dienu ofisā pārnēsājam armatūras blokus
- Vienkārši citēšanas vērts:

"Sveiki!Cik saprotu,darbs no mājām?
Es perfekti pārzinu datoru,ļoti patīk izvietot visur labas reklāmas,uz kurām cilvēki arī tiešām atsaucās.
Twitteri lietoju jau 2 gadus. Hotmail tāpat. Un visu jūsu minēto arī!
Problēma ir tikai viena! man ir 15 gadi! 
vai tas ir šķērslis?"

Papildināts:
Komentāros cilvēki izteica vēlmi redzēt uzdevumu, tad ieliku ekrānšāviņu. (Kļūdas ir pieļautas speciāli)

Tā kā uzdevums nebija domāts perfektai izpildei, bet vismaz lai cilvēks pakustina smadzenes, saprot pamatus un kaut ko uztaisa, tad tika pieņemti visi atsūtītie darbi. Viens no piemēriem:

Maza atkāpe – neesmu reliģiozs cilvēks un negribu iedziļināties bezvērtīgās diskusijās, bet daudzu lietotāju prātos mājo saprašana “linux ir ļauns, windows ir labs”. Lai arī lielākā daļa no cilvēkiem nekad nav reāli paskatījušies ārā no sava loga (Windows), tomēr mainīt savu reliģiju (jeb ieradumus) ir manāmi grūtāk nekā iedzīt ar mietu Daugavā, kas varbūt palīdzēja 11gs vācu krustnešiem cīņā ar pagāniem.

Secinājums – pārliecināt paziņu par Linux saimes OS ienākšanu datorā būtu muļķīgi, bet instalēt XP būtu tikpat negudri, jo pēc kāda laika šo procesu nāktos atkārtot. Te nu ķēros pie mazas viltības un teicu, ka lielais tēvocis no ASV vārdā Bils ir izgudrojis super jaunu lietu kā “Windows Ubuntu”. Tā kā tikko esot parādījusies, tad nevienai draudzenei vēl nebūs un strādās ātri un bez vīrusiem. Izrādījās, ka “pirmais ciemā” taktika strādā un pēc viena vakara meitene saņēma Ubuntu 10.10 pārliecināta, ka tas ir jaunākais Windows.

Prasīsiet, kas tālāk? Pēc 2 dienām izrādījās, ka nebiju uzinstalējis Skype un vlc. To ātri izlaboju, plus samelojos par Openoffice, bet visā visumā tādas svarīgas lietas kā draugi un inbox strādāja. Vēl pēc 2 nedēļām saņēmu dusmīgu zvanu, ka darba kolēģis esot “izglītojis” par manu blēdību, pateicis, ka “Linux nederot viņas datoram” un kopš tā laika ar mani nerunās

Te nu pārejam pie sociālā eksperimenta puses. Es vēlētos uzzināt vai vēl kāds ir mēģinājis līdzīgu taktiku un vai ir sanācis? Es saprotu, ka daudziem cilvēkiem ir kāda neaizstājam programma kā AutoCad, Flash, ArcGIS vai cita, taču lielajam vairumam vairāk kā internetu un darbu ar dokumentiem nemaz nevajag. Tāpēc lasītāj, griežos tieši pie Tevis. Ja zini, kādu, kas ar datoru ir uz Jūs un viņam/ai nav neaizvietojamu programmu, tad pacenties uzlikt Ubuntu un ziņot par rezultātiem. Varbūt šī ir pareizā taktika – sākt no otra gala, t.i. iemānīt neizglītotiem lietotājiem OpenSource ir efektīvāk nekā pārliecināt daudz maz zinošu cilvēku, jo kā rāda mana pieredze, tad ar argumentiem parasti ir par maz.

P.S. Lai veicas un ziņojam par rezultātiem!

Marokas galvaspilsēta Rabāta

Ciemats no māliem

Marakeša, garšīgās olīves

Žubes galīgi izlaidušās

Lielākais tirgus Marokā

Maltīte ar vietējiem. Garšu piedeva ēšana bez galda piederumiem.

Atceros, ka uz Maroku pa taisno tā arī nesanāca tikt, jo mūsu iemīļotajai mazbudžeta aviokompānijai Ryanair ienāca prātā atcelt lidojumus uz šo Āfrikas valsti. Vai nu pie vainas bija decembris un nelielais lidotāju skaits vai kādas citas likstas, tomēr nācās nolaisties uz spāņu zemes un dažādiem līdzekļiem gan vilcienu, gan stopējot tikt līdz Vidusjūrai un pārcelties otrā krastā. Šī atrakcija visticamāk arī iedragāja jau tā niecīgos studentu līdzekļus. Neko darīt, aizkūlāmies līdz pašiem dienvidiem – Agadirai un plānojām kā tikt atpakaļ. Kā izrādījās, tad meitenēm pēc padoma nebija tālu jāiet – jābrauc “pa zaķi” vilcienos. Jāatzīst, ka tajos laikos biju godīgāks latviešu bāliņš un sirds drebēja pie šādiem izgājieniem, bet apzinotis situācijas nopietnību un matriarhālo gaisotni mūsu kompānijā (ne bez konfliktiem) nācās rīkoties.

Taktika visai vienkārša – atradām vilcienu, kurš kursēja vistālāk uz ziemeļiem, nopirkām biļeti līdz pirmajai stacijai un izliekamies guļam. Sākums šim piedzīvojumam izvērtās visnotaļ spīdošs, tika palaista garām pirmā pietura, kontrolieris nebija manāms blakus un mēs izcili tēlojām aizmāršīgus un guļošus tūristus. Prieki izrādījās īsi, jo tikai pēc marokiešu konduktoru zināmām metodēm mēs tikām atklāti. Pārsteidzošākais, ka jaunais vīrietis mūs uzrunāja tīrā angļu valodā. Nezinātājiem, Marokā, kā jau visās bijušajās Francijas kolonijās, tiek lietota franču valoda un reti kurš pārzina angļu mēli. Lai kaut kā pavilktu laiku un tiktu garām nākošajai stacijai, atbildējām latviski, kura izrādās izcili piemērota šādiem brīžiem. Ar papīra un pildspalvas palīdzību centīgais konduktors, tomēr izskaidroja, ka esam nogulējuši pieturu. Diemžēl nevarējām izlikties par pilnīgiem aunapierēm un izlikāmies saprotam to, ko no paša sākuma sapratām.

Pēc brīža konduktors nozuda un mēs uz brītiņu atvilkām elpu. Bet tikai uz brīdi, jo vilciens palēlināja savu gaitu. Ar acīm, meklējot kādu staciju, nācās vilties, jo visapkārt bija tikai pustuksnesis un sliedes. Smadzenēs nozibēja nelabas domas. Tās pieņēmās arvien spēcīgāk, kad pēc mums atnāca pazīstamais konduktors. Ar roku žestiem tikām aicināti ārā. Sākās stress! Nevar būt, mūs te atstās? Konduktors lika izkāpt no vilciena. Viskritiskākais brīdis ceļojumā bija pienācis, jo apkārt nevienas dvēseles, tikai pustuksnesis, vilciens un sliedes.

Mazliet apstulbušo trijotni uzrunāja konduktors, kas bija izkāpis no vilciena līdz ar mums, un norādīja kreiso virzienu. Pagriezis galvu konduktora rokas virzienā nezināju smieties vai raudāt. Jā, tas bija noticis, laipnie marokieši bija apstādinājuši divus vilcienus uz valsts galvenās maģistrāles un ļāva “aizmāršīgajiem” tūristiem pārkāpt no viena otrā un doties pretējā virzienā uz “garām palaisto staciju”. Likteņa ironija, bet mums neatlika nekas cits, kā doties atpakaļ uz dienvidiem.

Epilogā jāpiemin, ka atlikušo ceļa daļu veicām stopējot un iekūlāmies vairākās kuriozās epizodēs ar vietējo viesmīlību, nošmauktām prāmja biļetēm atpakaļ uz Spāniju un telts parkošanu vētras laikā kaut kur daudzstāvu autostāvvietā un izbrīnīto sarga sejas izteiksmi no rīta.

P.S. Paldies Intai un Sandai par foršo ceļojumu un atvainojos par pāris ekscesiem no manas puses!

Sāksim ar to, ka labu laiku atpakaļ saņēmu vēstuli no trīs Erasmus studentiem (francūža, spāņa un beļģa), kuri bija nolēmuši paceļot. Tā kā 3 džekiem ir grūti atrast naktsmītni, tad nolēmu palīdzēt. Puiši ieradās un bija visnotaļ sakarīgi un runājami. Atceros, ka viņi palika 2 naktis un pēdējā no tām gāja ballēties. Tā kā man nākošajā dienā bija darbs, tad laipni attiecos no lieliskās iespējas doties uz “Frančiem” (neatceros garo nosaukumu). Starp citu, šķiet, gandrīz katrs lasītājs zina par šo leģendāro vietu Mazajā monētu ielā.

Manu saldo miegu sešos no rīta pārtrauca dzīvokļa zvans, kas pavēstīja par piedzīvojumu meklētāju mājās pārnākšanu. Kā izrādījās alkohola klātbūtne jauniešos bija acīmredzama un jūtama, bet tas netraucēja visiem doties pie miera.

Jau pēc trijām stundām izdzirdēju šausminošu kliedzienu. Izrādījās, ka spānis bija piecēlies visātrāk un nelabā balsī auroja, ka lidmašīna lidošot prom jau pēc stundas. Tas nozīmēja, ka līdz check in beigām bija vien 20 minūtes. Kamēr es centos saprast, kas notiek, spānis izrāva no gultas pārējos divus jauniešus un trijotne, ātri pasakot goodbye, nozuda durvju virzienā. Ar vieglu smaidu pavadīju ārzemniekus un devos čučēt tālāk.

Kā izrādās, piedzīvojumi vēl nebija galā. Pēc minūtēm 40 saņēmu zvanu no jau iepriekš minētā spāņa. Savu miegu pārtraucot jau trešo reizi, saņēmu fenominālu situācijas aprakstu “Hi Guntis, right now I am in the airport. The belgium guy is vomiting on the airport floor and we have lost a french guy.” Pēc tam sekoja jautājums, kas izsistu no sliedēm jebkuru cilvēku “What should I do?” Es tiešām nezinu kādu atbildi viņš gaidīja, bet jebkurā gadījumā, man nebija padomā nekas tāds, kas atrisinātu radušos situāciju.

Cik nopratu, tad spānis tomēr piedabūja pie dzīvības beļģu jaunieti un abi veiksmīgi iekāpa lidmašīnā. Bet kur tad palika francūzis? Atbilde nebija ilgi jāgaida. Tās pašas dienas vakarā, ap 11tiem ieskanējās dzīvokļa druvju zvans. Uzminiet nu, kas mani sagaida aiz durvīm? Tieši tā! Nelaimīgs un pavisam sašļucis stāvs no visu meiteņu lolotās romantiskās valsts – Francijas.

Līmējot savu filmu Remī (Rémy), tā starp citu sauca jaunieti no Parīzes, atklāja, ka esot piecēlies no spāņa kliedzieniem. Tālāk ātri esot saģērbies un devies līdzi abiem iepriekš pieminētajiem Erasmusiešiem. Pēc šīs epizodes Remī iztrūka pāris kadru no rīta cēliena. Vienīgais, ko viņš atcerējās, ka pēc iziešanas no dzīvokļa esot pamodies uz ielas un blakus neesot bijis ne spāņa, ne beļģa.

Lai arī kā nebūtu, bet viss beidzās laimīgi. Tās pašas dienas vakarā francūzis nopirka diezgan dārgas biļetes un jau rītā devās mājup, kur viņu sagaidīja sesija un eksāmenu kaudze.

Stāsta morāle? Ja nākamaja rītā jādara kas svarīgs, tad “Franči” nav no ieteicamākajām vietām, kur doties

Sāksim ar to, ka enorgopiegādes jomā pilsētā valda monopols, kura galvgalī ir uzņēmums ar nosaukumu “Шыгысэнерготрейд “. Kādu dienu kompānijas vadība nolēma paaugstināt tarifus, taču tas nebija izdarāms, bez valsts regulatora piekrišanas. Starp citu, patreizējais tarifs sastāda 2 santīmus par kilovatstundu un plānotais jaunais būtu bijis 3 santīmi.

Tā kā abas puses nespēja rast kopēju kompromisu, tad monopoluzņēmums nolēma rīkoties uz savu galvu, kas šķita visai savdabīga. Katru dienu elektrība tika atslēgta uz pāris stundām, turklāt tas tika darīts pēc nejaušības principa, respektīvi, nebija zināms kuros pilsētas rajonos un uz cik ilgu laiku nebūs elektrības. Piemēram, skolā pārtrauca stundas, jo pēkšņi pazuda gaisma vai arī atnākot uz mājām secinājām, ka jāmeklē sveces.

Energopiegādātājs veiksmīgi izmantoja caurumus likumdošanā un šķita, ka situācija var atrisināties vai nu valdībai salabojot juridisko pusi vai arī iedzīvotājiem piekāpjoties cenu izmaiņas prasībai. Nekā nebija, pāris vietējie aktīvisti nolēma nepaļauties uz birokrātu pārrunām, bet rīkoties. Viņi pasludināja, ka piektdienā pulksten 17:00 atnāks uz kompānijas galveno biroju un demonstratīvi nokārtosies uz kāpnītēm.

Protams, ka šāds paziņojums izraisīja interesi reģionālo mediju vidū un norādītajā laikā žurnālisti pulcējās pie monopolistu mītnes. Kā izrādījās, tad viens no aktīvistiem vārdā Pēteris ar plakātu “Lai top gaisma” izpildīja doto solījumu. Ticiet vai nē, bet pēc šīs reizes elektrības padeva tika atjaunota pilnībā, bez jebkādiem pārtraukumiem, kā arī tarifs netiks paaugstināts tik drastiski.

Stāsta morāle varētu skanēt kā “Mazs ekskrements gāž lielu monopolu”. Nebiju domājis, ka eksistē arī šādi kuriozi ceļi, lai atrisinātu problēmas. Es vienīgi nesaprotu, kā šim cilvēkam varēja būt tik lielisks taimings, lai ar 10 minūšu precizitāti nokārtotos norādītajā laikā?

P.S. Avots: http://www.yk.kz/news/show/6163