Es pats uz savu galvu varētu likt kopā dažādus nošu vingrinājumus, bet tas nebūs tik produktīvi kā lūgt palīdzību cilvēkiem, kas ir profesionāli šajā jomā un var dot daudz noderīgus padomus. Kā arī ir jātestē un jāskatās vai šāda programma tiešām palīdz, kaut vai bērna uzmanības noturēšanas ziņā. Tad plāns ir sekojošs – ja tu esi mūzikas skolotājs, diriģents, vokālais pedagogs, mūzikas akadēmijas students, kuram ir kāda saistība ar dziedāšanas iemācīšanu citiem, tad uzraksti man e-pastu uz guntis.smaukstelis@gmail.com

Sākumam var rakstīt tikai “Es piesakos”, bet ļoti priecātos, ja norādītu kādus muzikālos vingrinājumus (varbūt no kādas grāmatas) man jāiekļauj spēlītē. Tālāk es apkopošu visus atsūtītos epastus un izsūtīšu detalizētas pamācības kā jārīkojas ar programmu. Būšu pieejams arī satikties (Rīgas pusē) vai arī Skype. Pēc tam sāksies testēšana un gaidīšu rezultātus vai tas patīk bērniem, varbūt kas uzlabojams utml.

Uz doto brīdi spēlītei ir tikai web versija, kur ļoti vēlams izmantot ārējo mikrofonu (kaut vai lētuci pa 3 Eur), bet var arī paļauties uz iebūvēto miķi portatīvajos datoros. Jau pavisam drīz uzsākšu darbu pie mobilās lietotnes izveides, kas padarīs šo pasākumu krietni pieejamāku. Uzfilmēju arī 1m30 garu intro video, lai saprastu, ko tā programma dara:

Šoreiz nebūs nekāds ‘hardcore’ stopējiens, bet vairāk plezīra brauciens ar piedzīvojuma elementiem. Ir paredzēts nokļūt līdz Grieķijai ar avio un no Venēcijas lidojums atpakaļ caur Oslo. Nobrīnījos, ka vēl tagad biļetes maksā 100 Eur robežās un ir pat palikušas mazliet lētākas kā pirkām jūnija sākumā. Lidojums palīdzēs ietaupīt laiku un nervus stopējot tos gaisa gabalus gar Polijas biešu laukiem. Principā 90% maršruta būs tieši gar Adrijas jūras krastu, kas ir burvīgs.

Sīkāk par detaļām:

• Pagaidām braucam 6 cilvēki un stopēsim pa 2 (puisis un meitene), t.i. drošība un pārvietošanās ātrums
• Norunājam tikšanās vietas, kur veicam kādas aktivitātes – kajaki, dabas parki, alu apmeklējumi, laiskošanās pludmalē
• Plānotie datumi 9-24 augusts un lidojumu izmaksas 100 Eur
• 9 augusts ar Wizair Viļņa – Korfu sala (man ir Discount Club karte) 50 Eur
• 23 augusts ar Ryanair Venēcija – Oslo 25 Eur
• 24 augusts Oslo – Rīga 20 Eur

Aicinu cilvēkus, kuriem varbūt vēl nav plānu uz augusta vidu un vēlas iekulties piedzīvojumos. No savas puses varu piedāvāt šajā divās nedēļās pāris satikšanās punktus, saplānotu maršrutu (ar iespēju brīvi variēt), aktivitātes un Discount Club karti Wizair. Lietas, ko nepiedāvāju: nekādu auklēšanos, zvanīšanos ik pēc 5 minūtēm utml. Protams, ja notiek ķibele, tad jāpalīdz.

Iz savas pieredzes: debeszils ūdens, nacionālie parki ar kaskādes ūdenskritumiem, ļoti laipni cilvēki, kuri uzsauc kafiju/aliņu, palikšana pa nakti pludmalēs zem zvaigžņu pilnas debess, traki piedzīvojumi.

Tātad pieejamas 2 izolētas istabas četristabu dzīvoklī pie Ziedoņdārza. Māja 10 gadus jauna/veca, atrodas iekšpagalmā un netraucē izplūdes gāzes/braucošie auto. Dzīvoklis diezgan neparasts, jo izkārtots 3 stāvos – 3,4,5 stāvs. Ir gāzes katls, kas ļauj ieslēgt/izslēgt apkuri kad vien grib un ekonomēt līdzekļus. Komunālie izlīdzināti, tātad cena ir svārstās pāris Eur robežās starp vasaras un ziemas mēnešiem.

Pieejamas istabas 3. un 4. stāvā. Maksa par pirmo ir 150 Eur, kas ir komunālie + īre. Ceturtā stāva istaba ir par 15 Eur dārgāka, jo netraucē virtuves tuvums. Kaut kādas mēbeles eksistē abās istabās gulta, skapis. Varu aizlienēt arī galdu.

3. stāva istaba

3. stāva istaba

4. stāva istaba

4. stāva istaba

Duša

Virtuve, kāpnes

Otrais stāvs, trepes

Tualete

Virtuve

Balt/zaļ/zil/sarkan/melnie riņķīši apzīmē nometnes vietas

Pirms pasākuma izsvēru divas iespējamās taktikas. Pirmā – noskriet 62km līdz Mērsragam, kārtīgi atpūsties un nākamajā dienā mēģināt paņemt atlikušo distanci. Otrajā variantā iešana kopā ar pārējiem un vairāk socializēšanās un pārgājiena kā tāda izbaudīšana. Lai arī kādu opciju izvēlētos, bija skaidrs, ka somai jābūt vieglai. Neņemot neko lieku, iekļāvos zem 5kg. Ja būtu ļoti pārliecināts par skriešanu, tad būtu arī mazāk.

Ierodoties pasākumā manīju vairākas redzētas sejas, tā teikt aktīvie tautieši, kuri piedalās dažādās piedzīvojumu sacensībās. Šajā brīdī nosliecos par labu iešanas variantam, respektīvi, vairāk socializēšanās kā sacensība. Nezināmu iemeslu dēļ biju pārāk pārliecināts, ka soļošana nebūs nekas traki grūts un jau pēc pāris stundām nācās mainīt savu viedokli un stulbākais, ka liktenīgā kļūda bija svarīgākajā aspektā – apavos.

Vēl priecīgs, jautrs un bez tulznām

Neņemot vērā, ka paņēmu labi ieskrietas Asics botas, sanāca uzberzt tik milzonīgas tulznas kādas nekad nebiju sev redzējis. Šķiet, ka vaina bija vairākos mazos faktoros, kas sakrita visi kopā:

• uzģērbu īsās zeķes, kas ļāva smiltīm vieglāk iebirt papēža rajonā
• botām lielu daļu priekšgala noklāj sietiņš, lai vēdinātu kāju. Pa to arī tika smiltis pie pirkstiem
• neapstājos pietiekoši bieži, lai izkratītu un notīrītu smiltis
• pārejot no smilšu posma uz asfalta posmu vajadzēja rūpīgāk apstrādāt tulznu iedīgļus
• pārbrienot mazās upītes jānoslauka rūpīgāk kāja
• kāju talks īsti nepalīdz, ja tur piebirst arī smiltis. Starp citu šajā saitē tautiešu pieredze prettulznu jautājumos

Un te arī sākās īstie piedzīvojumi. Uzsākot ceļu otrās dienas rītā, apmēram 45km no starta, nevarēju īsti uzģērbt botu kājās. Sāku iet 5 cilvēku grupiņā, bet atbiru pēc pirmā kilometra kopā ar vēl vienu čali – Rihardu, kuram tulznas jau bija uzgājušas gaisā. Principā traki un nolēmu iet internetos, lai uzmeklētu autobusu tikšanai uz Rīgu. Pārākā nelaimes sajūta sāka nomākt apziņu un bija grūti noticēt, apzinoties, ka šādu distanci un vēl vairāk varu noskriet, bet šeit nekā.

Bet kā jau visos labos stāstos – brīnumi notiek. Atcerējos bērnības laikus, kad bieži staigāju basām kājām un nolēmu pamēģināt. Uzģērbu zeķi minimālai pēdas aizsardzībai un sāku iet pa ceļa malā esošo zālīti. Kāju pārņēma patīkamas sajūtas, jo tipiskā, apavos ieslēgā kāja kļuva brīva un izbaudīja apakšā esošās zālītes tekstūru. Bija jāuzmanās no čiekuriem un akmentiņiem, bet visādi citādi kustēšanās uz priekšu noritēja raiti. Liels bija arī pārējo pārsteigums, kad nonācu nākošajā nometnē ar smaidu uz lūpām. Šo sajūtu raksturotu vārds “augšāmcēlies”.

Turpinot ceļu ieguvu zināmu ievērību kolēģos, kuri apdzina un iejokoja par “zeķinga” kustību un inovatīvu pieeju pārgājiena tehnikai. Šis fakts uzjautrināja arī mani, bet bija diezgan skaidrs, ka noiet 90km principā basām kājām ir nereāli. Uzdevums skaidrs – jādabū apavi un piemērotākie būtu flip-flopi, jo manu padsmit tulznu izvietojums pārsvarā bija gar pēdu sāniem nevis apakšā. Nākamaja pilsētā, Mērsragā, neizdodas atrast manu iekāres objektu, tātad neko darīt, turpinam iet. Tika nosoļots 30km līdz kādā no piejūras ciema mājām sāku jautāt vai nevarētu iegādāties čības. Pēc pimā “atšuviena” mēģināju otro reizi un uzjautāju pāri sētai esošiem vīriešiem, kuros bija jaušama ballītes noskaņa. Par brīnumi laipnie kurzemnieki piešķīra 43. izmēra flip-flopus un uz maniem dotajiem eiro atbildēja ar “ej Tu bekot”, atsakoties pieņem naudu.

Jaunie apavi iedeva nu jau trešo elpu kustēšanās priekam un radās pārliecība, ka tomēr finišēšu. Šeit gan problēmas sagādāja kāju ikri, kuri tika sadzīti arvien pamatīgāk. Lieta tāda, ka, ejot zeķēs/flip-flopos, uz zemes tiek likta pēdas priekšdaļa, kas automātiski noslogo ikrus. Ar papēdi nebūtu variantu, jo ceļi un mugura sabeigtos diezgan ātri.

Nokļuvis otrās dienas nometnē uz saulrieta laiku, devos pie dakterītes, kura uzšķērda lielo tulznu [attēlā]. Diezgan pabriesmīga sajūta vairākas reizes izspiežot sulu un ielejot ūdeņraža pārskābi, bet bija tā vērts, jo trešajā dienā vispār nejutu to vietu. Kuriozs moments, kad kāds čalis stāstīja simt un vienu iemeslu kāpēc viņa botas nav īsti piemērotas un tad pienāku pie ugunskura savās čībiņās. Smiekli un jautrība

Mirklis pirms iznīcinošās operācijas

Gājienam ieejot finiša taisnē arvien vairāk neklausīja kājas. Turējāmies pie taktikas 1h iešana un 10 min pauze. Tieši pēc atpūtas pirmie solīši vairāk atgādināja pingvīna gājienu un pēc pāris minūtēm varēja ieieties normālā solī. Nokļūstot Jūrmalā tika iegādāts šampis un noskandinot finiša zvanu pārņēma līksma noskaņa – IZDARĪTS!

Ekipējums

• Soma – diezgan parasta un lēta mugursoma, kas īsti nav domāta pārgājienam. Laikam pirku SportsDirect pa 12 Eur
• Apavi – Asics, ar kuriem skrienu arī diezgan garus gabalus > 30km un līdz šim nebija problēmu. Tagad būs iemesls izglītoties par apaviem un smiltīm, lai nepieļautu iepriekšējās kļūdas
• Zeķes 4 pāri, apenes 2 pāri. Zeķes speciālas sporta, bet diemžēl 3 īsās un vienas garās. Nākamreiz obligāti garās. Starp citu, garās kaut kad biju paņēmis Virsotnē un nesaplīsa ejot 30km pa asfaltu
• Guļammaiss – tāda nebija. Paņēmu Gandrā pa 35Eur tādu lietu kā Bivy Bag jeb siltumsegu. Ļoti viegla 250gr, aizsargā pret mitrumu un vēju. Pirmajā naktī bija silti, bet otrajā no rīta tomēr diezgan pavēsi, jo ierāpos sasvīdis un mitrums kondensējās turpat iekšā, radot nepatīkamas rīta sajūtas. Ja paņem paklājiņu vai arī ierokas sūnās, tad nedraud aukstums no zemes. Mazliet neērti, ka siltumsega veidota relatīvi milzīgas aploksnes formā. Man prasītos mazāku un konkonu. Jāmeklē internetos varbūt ir kas vēl labāks
• Pārtika – saldējuma ekselences kārba ar karbonādēm un maizītēm. Kulīte neder, jo izveidosies putra. Dažādi saldumi – Twix, Serenādes, Bounty un citi cukuru saturoši izstrādājumi. Pie ilgstoša sportiņa man parasti pieriebjas saldumi, tāpēc tās karbonādes bija, lai kompensētu garšu mutē. Pusceļā vienā no zvejniekciemiem nopirku kūpinātu zivi ar sieru pa 2.50Eur, garšīgi
• Ūdens 2l. Tā kā gar jūras malu bija diezgan daudz ciemu, tad neiespringu uz ūdeni. Sākumā 2l, bet vēlāk 1.5l, ko regulāri uzpildīju
• Medicīna – plāksteru paciņa lieti noderēja, bet vajadzēja divas, kur viena ir mazie plāksterīši un otra lielie. Marle, ūdeņraža pārskābe, talks. Neņēmu ibumetīnu, jo nekad neesmu lietojis pretsāpju tabletes. Urbānas leģendas gan vēsta, ka konstants “ibīša” līmenis asinīs ir “must have”
• Mobilais, ārējais akumulators. Bija līdzi milzīga Nokia Lumia, kura ar saviem 3200 mAh izturēja visas trīs dienas pie samērā intensīvas lietošanas, ārējo bateriju nemaz nevajadzēja, kas bija vēl papildus 5600 mAh
• Pieres lukturītis, jo tumsā gribi redzēt un arī autovadītāji pamana. Pirku lēto Rimi variantu pa 4 Eur
• Mazs, viegls dvielītis. Noslaucīt mitrumu un smiltis no kājām
• Apģērbs – paņēmu termoveļu, kas tika iegādāta skriešanai ziemā. Garās legingu bikses, īsais termokrekls, garais termokrekls, viegla jaka pret lietu un vēju. Līdz bija arī mazie šortiņu, kuri reizēm karstumā noderēja. Divi bafi, bet izmantoju tikai vienu. Viens kokvilnas džemperītis, kuru tā arī neizmantoju. Visi apģērba gabali ļoti viegli, silti, pirkti SportsDirect pa sakarīgām naudiņām, t.i. 6-15 Eur par gabalu. Latvijā cenas iet virs 30 Eur, kas šķiet mazliet neadekvāti
• Trekinga nūjas. Tās man nebija, bet ja jāiet lieli gabali, tad lieti noder. Nākamreiz jāņem. Principā pirmie 30km neko nedod, bet tiklīdz kājas sāk pagurt, tad atslogo daļu kāju muskuļu uz rokām, kā arī iedod tempu
• Flip-flopi. Kā jau minēju, tad aizņēmos pa ceļam vienā no ciemiem. Neiesaku nosoļot 60km kā es to darīju, bet ik pa laikam izvilkt kājas no botām varētu būt noderīgi

Nobeigumā paldies komandiņas piedriem. Drosmīgajai dāmai Sabīnei, kura veču kompānijā visprātīgāk rīkojās ar savām kājām un finišēja bez tulznām. Akselam, kuram par lielu brīnumu tikai 16 gadi, bet prātā jau pieaudzis cilvēks. Rihards, kurš apveltīts ar vislielāko gribasspēku, jo ar uzrautām tulznām pēdu apakšās noiet 90km ir varoņdarbs.

Paldies Baltais Kalns komandai, kura uzrīkoja neaizmirstamu piedzīvojumu un sapulcēja tik daudz draudzīgu un interesantu (šī vārda labā nozīmē) cilvēku.

Komandas spēks

Tā kā tehnoloģiju attīsta viena somu kompānija, tad mēs “MightyFingers” programmēsim pirmās spēlītes balstītas uz to. Izstrādes jautājumos jūtamies pietiekoši spēcīgi, bet problēma ir izdomāt kādu nebijušu ideju. Līdz šim spēles galvenokārt tika balstītas uz grafiskiem elementiem, dažadiem “bling blingiem” un citām dizaineru izvirtībām. Tagad ir jāatmet šī domāšana un jāizstrādā kaut kas tāds, kam pamatā ir jušana un visas grafikas ir sekundāras. Tas ir GRŪTI!

Protams, rodas loģisks jautājums – kas man par to? Es saprotu, ka latviešu tipiskā domāšana ir “kāds mani apčakarēs”. Jā, mēs varam savākt ideju un teikt, ka to izdomājām mēs, bet mērķis šim pasākumam ir atrast tiešām trakas un nebijušas idejas un ja autors ir spējīgs attīstīt tās tālāk, tad sadarbība/atlīdzināšana nav problēma. Pašlaik esam vairāk tehniska nevis kreatīva komanda, līdz ar to radošums ir vērtē. Rakstam savas idejas vai nu komentāros vai uz manu e-pastu, ko var atrast kontaktos.

Pāris nosacījumi:

• Spēles balstīta uz jušanu. Dažādi kontroļi vai virtuālas klaviatūras, ko var sajust, nav mērķis, jo tā ir tikai papildus “fīča”.
• Magnētiskais lauks ir diezgan vājš, līdz ar to nekādus spēcīgus efektus nevar iegūt.
• Lauku var regulēt dinamiski, t.i. tas var mainīties spēles laikā plus var regulēt tā stiprumu.
• Netiek atbalstīts “multitouch”. Ja pieskaramies ar visiem pirkstiem, tad magnētiskais lauks darbojas uz visiem nevis konkrēti uz katru.
• Šobrīd nekoncentrējamies uz braila rakstu vai uz idejām, kas saistītas ar neredzīgajiem (šis ir uzstādījums no somiem). Uz nākotni, gan paturam prātā.
• Idejas ar principu “Pr0n always works” netiek akceptētas.
• Idejas var paust jebkurš sākot no sētnieces līdz valsts prezidentam, jebkuru ādas krāsu, reliģisko pārliecību un dzimumu

Atkāpe par Aalto, jo mēs neesam gluži akadēmiskā vidē, bet Aalto “Venture Garage” jeb vienkārši garāžā, kurā notiek viss praktiskais, kas vien var notikt. Aalto Universitāte ir izveidota pagājušogad, apvienojot 3 dažādas augstākās mācību iestādes – IT, dizains, bizness. Garāža ir vieta, kur satiekas šīs trīs tik dažādās sfēras, rada fantastiskas idejas un realizē tās. Vieta pārdomām tiem studentiem, kuri bļauj pret apvienošanos Latvijā, ne?

Venture Garage pati par sevi ir veca garāža, kas izremontēta un izskatās ļoti stilīgi – komandām salikti kuģu konteineri, kuros iekšā dīvāni, LCD, tāfele un citas nepieciešamas lietas, lai darbotos. Ir nodrošinātas visas iespējas printēt, veikt Skype videozvanus augstā kvalitātē, arī šis tas no tipogrāfijas ir pieejams, piemēram, uzlīmju vai lielformāta plakātu printēšana. Ierīkotas divas virtuves, starp kurām var sazināties ar video palīdzību (diezgan liels fun). Protams, neiztikt arī bez somu tradicionālās saunas. Kopumā radīta ļoti interesanta un motivējoša gaisotne, kas atšķirās no garlaicīgajiem biroju būceņiem un tieši laikā stundetu izpausmēm.

Venture Garage - biroju vietā ir konteineri

Tāds izskatās komandas konteiners no iekšpuses

Lai arī iekārtojums ir svarīgs, taču bez reāliem cilvēkiem/mentoriem šis viss nebūtu nekas. Pie mums regulāri nāk investori vai arī cilvēki no tādām kompānijām kā Nokia, Skype, Apple, Google, Angry Birds u.c. Tie nav cilvēki, kas sasnieguši kaut ko vietējā Somijas mērogā, tie ir cilvēki, kas mainījuši pasauli, domā globāli un cenšas pacelt studentiem domāšanas latiņu augstāk, lai tie neaprobežojas ar vienkāršu mājas lapu taisīšanu vai kādu citu sviestu, jo tu esi tieši tik liels, cik lielas ir tavas domas.

Turpinot ideju par Startupiem, Somijā izcīnījām biļeti uz jauno uzņēmēju paradīzi – Silīcija ieleju. Lai arī šī “biznesa ekskursija” būs tikai vienas nedēļas garumā, toties tā būs vērtīga pieredze apošņāt gaisu uzņēmējdarbības/inovāciju Mekā. Izrādās, ka ir jau norunāta tikšanās ar MySQL dibinātāju: Michael Widenius un cerams arī kādu cilvēku no Zyngas. Izklausās iespaidīgi!

Mazliet par pašu ideju. Sākotnēji tā bija tanku spēle, ko varēja spēlēt reālā laikā interneta pārlūkā ar saviem draugiem. Līdzīgi kā BattleCity 90tajos uz žiletona to darīja liela daļa jaunatnes (ehh, atmiņas…). Visa procesa un mentoringa rezultātā transformējām ideju un veidosim spēļu dzini pārlūkā html5/javascript, ar kuru varēs darboties reālā laikā – socket.io, node.js. Protams, šīs lietas nav nekāds radikāls jaunums un ir vairāki konkurenti, kas ir sasnieguši atzīstamus rezultātus, taču tirgus niša tur joprojām ir un redzēsim, vai mums sanāks to iekarot.

Nobeigumam – nezinu vai izdosies kļūt “stāvus bagātam” un nopirkt dārgāko Ferrari, visdrīzāk nē! Varbūt nāksies atgriezties Latvijā ar pēdējām kapeikām kabatā, taču nauda nav galvenais, to vienmēr var nopelnīt. Dažreiz ir svarīgāk riskēt, jo šādu dzīves skolu un neatsveramu pieredzi neizdosies iegūt nevienā akadēmiskā iestādē, līdz ar to jāizmanto iespēja tagad, nevis jāatmet ar roku un jānožēlo to visu atlikušo dzīvi.

P.S. Vēlāk uzraksīšu par tām lietām, ko esmu iemācījies šeit un ko akcentē mentori.

P.S.2. Komandai var sekot līdzi www.mightyfingers.com lapā.

Ernests no soon gan jau labi atcerās šo

Tātad par visu no sākuma. Uzņēmuma bija vajadzīgs teksta ievadītājs/noformētājs mājaslapai un e-pastu listēm uz pilnu slodzi. Papildus bija jāparūpējas par twitter kontiem, reklāmas cenu noskaidrošanai un dažiem citiem sīkumiem. Būsim godīgi – to prastu katrs daudz maz datoru redzējis cilvēks. Par priekšrocību tika uzskatītas HTML, CSS prasmes, kā arī rakstītprasme latviešu, angļu, krievu valodās. Sludinājumu ievietoju ss.lv un zip.lv portālos. Tā kā visapkārt valdīja “krīze”, tad jau biju sagatavojies lielajam e-pastu vilnim un pretī sūtīju pārbaudes uzdevumu – bildi, kurā attēlotais jāuztaisa HTMLā. Plus iedevu linkus uz tutoriāļiem, ja nezina, tad lai iemācās. Uzskatu, ka šo iezīmēšanas (!) valodu nevis programmēšanas valodu var apgūt jebkurš cilvēks un nereti nākas pielietot zināšanas, ja daudz jāstrādā ar tekstu noformēšanu WEBā.

Statistika:
Tika atsūtīti 83 e-pasti.

Izglītība: 2 skolnieki, 8 ar vidusskolas izglītību, 17 ar pirmā līmeņa augstāko (tehnikumi, arodskolas), 25 studenti, 15 ar bakalaura grādu, 7 ar maģistra grādu, 9 nebija norādījuši izglītību.

Lielais vairums iepriekš strādājuši par konsultantiem, pārdevējiem, sekretāriem. Pieteikušo skaitā bija arī karavīri, viesmīļi, grāmatveži, apsargi, krāvēji, būvnieki, arī web dizaineri un tulki. 8 cilvēkiem nebija iepriekšējas darba pieredzes. Pārsteidza, ka 3 kandidātiem bija ļoti labs CV ar maģistra grādu un strādāts nopietnos amatos, un izskatījās, ka šie cilvēki meklēja jebkādu darbu.

36(!) no e-pastu adresēm bija “kreisas”. Visvairāk fascinē atsūtītais CV no maliasadistka@…. Super, uz darbu piesakās maza sadiste (no kriev. val), taču arī citu interesantu adrešu netrūka: hex4gon@…, juriiic69@…, g0dwin@…, p2pinfo@…, jacexxx2008@…, sk8punk@…, hope.credit@… . Es atvainojos, bet tas jau rada iespaidu par darba meklētāju pokemonu dabu. Tā kā šīs nebija vienīgās asprātības, tad uz statistikas apkopošanas beigām bija doma ieviest pokemonpunktus par visneatbilstošāko darba pieteikumu katru no turpmākajām kategorijām.

Ņemot vērā, ka vakance ir teksta ievadītājs, būtu ļoti bezatbildīgi sūtīt CV un e-pasta vēstuli ar kļūdām. Līdz šim nebiju iedomājies, ka šī elementārā lieta ir tik izplatīta. 19 CV bija ar kļūdām, 4 atsūtīja krieviski, lai gan sludinājumā bija saprotama latviešu valoda, 11 vispār neatsūtīja CV. Daži aprobežojas ar frāzēm, “Esmu apguvis HTML, interesējos par vakanci”, daži aizmirst pievienot pielikumā CV, bet pat pārprasot nevar atsūtīt. Secinājums, mazliet vairāk kā puse jeb 49 cilvēki vismaz reizi pārlasa savus tekstus un tikai tad sūta tos tautās. Nevaru noturēties un pievienot ģeniālus izteicienus. Tātad iedomājamies, uz teksta ievadītāja vakanci atnāk e-pasts ar tekstu “ātri un pāreizi ievadu jebkurus tekstus“, vai arī “esmu atbaidīgs visās jomās”.

Esmu arī novērojis, ka vairāki cilvēki neizprot CV kā īsu un kodolīgu faktu izklāstu par sevi. Tā vietā tiek atsūtīts sacerējums, daži narcisi (abu dzimumu) pat iemanās pievienot vairākas bildes. Tik pat populāra ir dažādu prasmju uzskaite – WinRar, 7zip, zip, visi interneta pārlūki, ofiss utt, tiek pārskaitīts viss, kas kaut reizi dzīvē ir instalēts vai dzirdēts. Nu ļoti vajadzīgi un pārdomāti. Es arī brīnos par cilvēku uzcītību uzrakstīt CV uz 14(!) lapām vai ielikt bildi, kas sver 6MB(!). Ja kaut kā jāizceļas, tad kāpēc ne?

Uzminiet cik daudzi izpildīja uzdevumu? To izdarīja vien 16 cilvēki. No vienas puses man bija, prieks, jo tas krietni sašaurināja izskatāmo cilvēku loku, bet no otras puses tas norāda darba meklētāju slinkumu. Nav liela māksla aizrakstīt 100 uzņēmumiem. Ir māksla, izpildīt prasības, sagatavoties un vēl jo vairāk nākt klajā ar saviem ieteikumiem un uzlabojumiem. Vai nav laba viela pārdomām tam, kas lasa šo rakstu un meklē darbu?

Nobeigumā kuriozu daļa
- meitene CV pa 3/4 lapas ievieto savu seksīgu bildi. Katram sava pieeja un nešaubos, ka viņa atrada darbu, tikai diez vai saistītu ar teksta ievadīšanu. (Lai pasargātu sevi no tiesu darbiem seja un vārds nomaskēti)
- sludinājumā nebiju prasījis motivācijas vēstuli, taču gadījās vairāki, kuri atsūtīja kaut kādu klišejiski uzmetumu, kas der praktiski visam, bet viens pat izcēlās nenomainot kāda cita uzņēmuma nosaukumu.
- dažreiz CV liek sadaļu personiskās īpašības un parasti raksta kaut ko par “augstu atbildības sajūtu”, “prasmi strādāt komandā” un tamlīdzīgi nodrāztiem tekstiem, bet izrādās tā nedara visi. Vienā CV pie īpašībām skaidri un gaiši ir ierakstīts “antisociāls“. Visu cieņu par aktlātību, bet skan kaut kā atbaidoši.
- atnāk e-pasts, kura autore, acīmredzot, ir sieviete, taču CV vārds un uzvārds vīrieša. Skatos tālāk, pie kontaktiem arī sievietes e-pasts. Kaut kas man nesaprotams, sieva organizē un komunicē, bet vīrs strādā?
- CV sadaļā papildus informācija, citēju “Nav problēmas ar smaguma celšanu”. Tā vien šķiet, ka katru dienu ofisā pārnēsājam armatūras blokus
- Vienkārši citēšanas vērts:

"Sveiki!Cik saprotu,darbs no mājām?
Es perfekti pārzinu datoru,ļoti patīk izvietot visur labas reklāmas,uz kurām cilvēki arī tiešām atsaucās.
Twitteri lietoju jau 2 gadus. Hotmail tāpat. Un visu jūsu minēto arī!
Problēma ir tikai viena! man ir 15 gadi! 
vai tas ir šķērslis?"

Papildināts:
Komentāros cilvēki izteica vēlmi redzēt uzdevumu, tad ieliku ekrānšāviņu. (Kļūdas ir pieļautas speciāli)

Tā kā uzdevums nebija domāts perfektai izpildei, bet vismaz lai cilvēks pakustina smadzenes, saprot pamatus un kaut ko uztaisa, tad tika pieņemti visi atsūtītie darbi. Viens no piemēriem:

Maza atkāpe – neesmu reliģiozs cilvēks un negribu iedziļināties bezvērtīgās diskusijās, bet daudzu lietotāju prātos mājo saprašana “linux ir ļauns, windows ir labs”. Lai arī lielākā daļa no cilvēkiem nekad nav reāli paskatījušies ārā no sava loga (Windows), tomēr mainīt savu reliģiju (jeb ieradumus) ir manāmi grūtāk nekā iedzīt ar mietu Daugavā, kas varbūt palīdzēja 11gs vācu krustnešiem cīņā ar pagāniem.

Secinājums – pārliecināt paziņu par Linux saimes OS ienākšanu datorā būtu muļķīgi, bet instalēt XP būtu tikpat negudri, jo pēc kāda laika šo procesu nāktos atkārtot. Te nu ķēros pie mazas viltības un teicu, ka lielais tēvocis no ASV vārdā Bils ir izgudrojis super jaunu lietu kā “Windows Ubuntu”. Tā kā tikko esot parādījusies, tad nevienai draudzenei vēl nebūs un strādās ātri un bez vīrusiem. Izrādījās, ka “pirmais ciemā” taktika strādā un pēc viena vakara meitene saņēma Ubuntu 10.10 pārliecināta, ka tas ir jaunākais Windows.

Prasīsiet, kas tālāk? Pēc 2 dienām izrādījās, ka nebiju uzinstalējis Skype un vlc. To ātri izlaboju, plus samelojos par Openoffice, bet visā visumā tādas svarīgas lietas kā draugi un inbox strādāja. Vēl pēc 2 nedēļām saņēmu dusmīgu zvanu, ka darba kolēģis esot “izglītojis” par manu blēdību, pateicis, ka “Linux nederot viņas datoram” un kopš tā laika ar mani nerunās

Te nu pārejam pie sociālā eksperimenta puses. Es vēlētos uzzināt vai vēl kāds ir mēģinājis līdzīgu taktiku un vai ir sanācis? Es saprotu, ka daudziem cilvēkiem ir kāda neaizstājam programma kā AutoCad, Flash, ArcGIS vai cita, taču lielajam vairumam vairāk kā internetu un darbu ar dokumentiem nemaz nevajag. Tāpēc lasītāj, griežos tieši pie Tevis. Ja zini, kādu, kas ar datoru ir uz Jūs un viņam/ai nav neaizvietojamu programmu, tad pacenties uzlikt Ubuntu un ziņot par rezultātiem. Varbūt šī ir pareizā taktika – sākt no otra gala, t.i. iemānīt neizglītotiem lietotājiem OpenSource ir efektīvāk nekā pārliecināt daudz maz zinošu cilvēku, jo kā rāda mana pieredze, tad ar argumentiem parasti ir par maz.

P.S. Lai veicas un ziņojam par rezultātiem!

Marokas galvaspilsēta Rabāta

Ciemats no māliem

Marakeša, garšīgās olīves

Žubes galīgi izlaidušās

Lielākais tirgus Marokā

Maltīte ar vietējiem. Garšu piedeva ēšana bez galda piederumiem.

Atceros, ka uz Maroku pa taisno tā arī nesanāca tikt, jo mūsu iemīļotajai mazbudžeta aviokompānijai Ryanair ienāca prātā atcelt lidojumus uz šo Āfrikas valsti. Vai nu pie vainas bija decembris un nelielais lidotāju skaits vai kādas citas likstas, tomēr nācās nolaisties uz spāņu zemes un dažādiem līdzekļiem gan vilcienu, gan stopējot tikt līdz Vidusjūrai un pārcelties otrā krastā. Šī atrakcija visticamāk arī iedragāja jau tā niecīgos studentu līdzekļus. Neko darīt, aizkūlāmies līdz pašiem dienvidiem – Agadirai un plānojām kā tikt atpakaļ. Kā izrādījās, tad meitenēm pēc padoma nebija tālu jāiet – jābrauc “pa zaķi” vilcienos. Jāatzīst, ka tajos laikos biju godīgāks latviešu bāliņš un sirds drebēja pie šādiem izgājieniem, bet apzinotis situācijas nopietnību un matriarhālo gaisotni mūsu kompānijā (ne bez konfliktiem) nācās rīkoties.

Taktika visai vienkārša – atradām vilcienu, kurš kursēja vistālāk uz ziemeļiem, nopirkām biļeti līdz pirmajai stacijai un izliekamies guļam. Sākums šim piedzīvojumam izvērtās visnotaļ spīdošs, tika palaista garām pirmā pietura, kontrolieris nebija manāms blakus un mēs izcili tēlojām aizmāršīgus un guļošus tūristus. Prieki izrādījās īsi, jo tikai pēc marokiešu konduktoru zināmām metodēm mēs tikām atklāti. Pārsteidzošākais, ka jaunais vīrietis mūs uzrunāja tīrā angļu valodā. Nezinātājiem, Marokā, kā jau visās bijušajās Francijas kolonijās, tiek lietota franču valoda un reti kurš pārzina angļu mēli. Lai kaut kā pavilktu laiku un tiktu garām nākošajai stacijai, atbildējām latviski, kura izrādās izcili piemērota šādiem brīžiem. Ar papīra un pildspalvas palīdzību centīgais konduktors, tomēr izskaidroja, ka esam nogulējuši pieturu. Diemžēl nevarējām izlikties par pilnīgiem aunapierēm un izlikāmies saprotam to, ko no paša sākuma sapratām.

Pēc brīža konduktors nozuda un mēs uz brītiņu atvilkām elpu. Bet tikai uz brīdi, jo vilciens palēlināja savu gaitu. Ar acīm, meklējot kādu staciju, nācās vilties, jo visapkārt bija tikai pustuksnesis un sliedes. Smadzenēs nozibēja nelabas domas. Tās pieņēmās arvien spēcīgāk, kad pēc mums atnāca pazīstamais konduktors. Ar roku žestiem tikām aicināti ārā. Sākās stress! Nevar būt, mūs te atstās? Konduktors lika izkāpt no vilciena. Viskritiskākais brīdis ceļojumā bija pienācis, jo apkārt nevienas dvēseles, tikai pustuksnesis, vilciens un sliedes.

Mazliet apstulbušo trijotni uzrunāja konduktors, kas bija izkāpis no vilciena līdz ar mums, un norādīja kreiso virzienu. Pagriezis galvu konduktora rokas virzienā nezināju smieties vai raudāt. Jā, tas bija noticis, laipnie marokieši bija apstādinājuši divus vilcienus uz valsts galvenās maģistrāles un ļāva “aizmāršīgajiem” tūristiem pārkāpt no viena otrā un doties pretējā virzienā uz “garām palaisto staciju”. Likteņa ironija, bet mums neatlika nekas cits, kā doties atpakaļ uz dienvidiem.

Epilogā jāpiemin, ka atlikušo ceļa daļu veicām stopējot un iekūlāmies vairākās kuriozās epizodēs ar vietējo viesmīlību, nošmauktām prāmja biļetēm atpakaļ uz Spāniju un telts parkošanu vētras laikā kaut kur daudzstāvu autostāvvietā un izbrīnīto sarga sejas izteiksmi no rīta.

P.S. Paldies Intai un Sandai par foršo ceļojumu un atvainojos par pāris ekscesiem no manas puses!

Izvairoties no standarta tūrista piegājiena (hoteļi, tūristu autobusi utt), Tavu dzīvi interesantāku ārvalstīs padara CouchSurfing, stopēšana un, ja atliek laiks, tad arī Geocaching. Protams, visas šīs iespējas ir ne tikai foršas, bet arī krasi samazina izdevumus

Kārdinājumam, Balkānu stopējiens 2009 (Bildē Adrijas jūra, Horvātija, Rijeka)

Maršruts. Kā jau minēju kādā no iepriekšējiem rakstiem, ka nepatīk kratīties lielos gabalus cauri Polijai, tāpēc izmantoju Ryanair. Šoreiz lidojums Kauņa -> Barselona, uz pilsētu, kurā vērts atgriezties. Dienās zvilnēšana pludmalē, vakaros/rītos pilsētas apskate un naktīs ballīte. Tālāk iespējamais ceļš vedīs uz Andoru, kur ceļojuma biedrene ir dzirdējusi par lētām cenām un šopingiem. Pēc pundurvalstiņas uz Franciju – Bordo, Nantes, kāda dieniņa pie Atlantijas okeāna un uz Parīzi ar visiem Eifeļiem un Mulenrūžām. 16 Augusta pēcpusdienā/vakarā uz Charleroi lidostu un nākamajā dienā no rīta atpakaļ uz dzimteni. Kopumā, nokavētas tikai 6,5 darba dienas!

Par lidmašīnu biļetēm. Cik dzirdēju, tad pēdējās cenas ir mazliet virs 40Ls lidojumiem
Kaunas – Girona (Barcelona) 7Aug,
Brussels (Charleroi) – Riga 17Aug
Ja esi ieinteresēts/a, tad uzraksti man. Atradīšu gan pārinieku, gan instruēšu visos sīkumos.

Chears!