Tā kā Latvija ir relatīvi maza valsts un ietekmējusies no vairākām kultūrām, tad teorētiski mums nav īpaši lieli resursi un izredzes izcelties uz tādiem kultūras flagmaņiem kā Spānija, Itālija, Francija, Brazīlija, Ķīna u.c. Bet kā rāda pieredze, tad nav nemaz tik švaki ar mūsu kultūras bagātību pie nosacījuma, ja to pareizi pasniedz.

Galvenokārt, jāatcerās, ka tusiņš nav tikai nacionālo dzērienu un ēdienu pasniegšana. Latviešiem ir pietiekami daudz rotaļu, deju un citu fizisku aktivitāšu, ko nebūs redzējis neviens svešzemnieks, bet par to mazliet vēlāk.

Dzērieni. Manuprāt, šī sadaļa lielākoties aprobežojas kā tipiskā “Rīgas balzāma” atrādīšana tīrā veidā vai sajaukumā ar upeņu sulu. Parasti tas beidzas ar sašķobītu sejas izteiksmi un nepārliecinošiem mēģinājumiem slavināt tikko izdzerto dziru. Ja rietumu pasaulei balzāms ir neko neizsakošs un negaršīgs produkts, tad mūsu pēcpadomju areālā lietas izskatās daudz cerīgākas. Ir gadījies, ka braucot vilcienā uz Sibīriju nāk tantuki un reklamē savu vietējo produkciju “takoi kak rižškij” (tik pat labs kā Rīgas balzāms). Piemēram, Gruzijā, Azarbaidžānā, Armēnijā jaunieši ļoti labi zināja balzāmu un pat prasīja vai mēs esam paņēmuši līdzi. Arī Kazahstānā ļaudis ir dzirdējuši par šī alkohola produkta eksistenci. Rezumējot balzāma jautājumu šķiet, ka jāskatās ne tikai uz auditorijas tautību, bet dzērienam jāpiedod jauna elpa, piemēram, ir receptes šotu glāzītēs ar persiku sulu utt. Kāda ir Tava slepenā recepte?

Dažreiz cilvēki paņem kādu citu “Latvijas Balzāma” produkciju (šņabi) vai arī Tērvetes alu, bet jāsaprot, ka tas nebūs nekas unikāls ārzemniekam, jo arī citās valstīs eksistē līdzīgi dzērieni. Šķiet, ka burzmā, kur čehi ar savu “Beherovku”, poļi ar “Žubrovku”, Igauņi ar “Vanna Tallin”, spāņi ar “Sangriju” vai “Kalimučo” nabaga latvietis netiks pamanīts. Es teikšu, ka visu nosaka iepakojums un pasniegšanas prasme, kā arī “Ābolu pīrāgs”. Tieši tā! Es nezinu vai tiešām šis dzēriens nāk no Latvijas, bet pagaidām neesmu atradis kādu ārzemnieku, kas būtu apgalvojis pretējo. Jebkurā gadījumā jauniešiem patīk pīrāga “cepšanas” šovs un garša, kā arī produkti: šņabis, ābolu sula, kanēlis, apelsīns ir viegli pieejami un nopērkami uz vietas nevis vedami no Latvijas.

Ēdieni. Es tiešām nezinu, kas ir Latvijas nacionālais ēdiens. Runā, ka siļķe ar kartupeļiem un biezpienu ir latviešu, vai arī zirņi ar speķi, bet kaut kā šis nesaskan ar tusiņu. Pagaidām neko labāku par mūsu garšīgo rupjmaizi neesmu izdomājis. Var arī izmantot šprotes, kas tiešām ir kaut kas unikāls, bet daudziem ne visai patīk šo zivju aromāts. Klāt nāk jau iepriekš pieminētais exPadomju savienības faktors, jo vislabākā vieta, piemēram, Kazahstānā, kur redzēt latviešu rakstību ir nevis kaut kāda ārzemju bibliotēka, bet katra veikala zivju nodaļa, kur čum un mudž no mūsējo konserviem, tādējādi dodot norādi par to popularitāti. Protams, būšu priecīgs par Taviem ierosinājumiem ēdienu jomā.

Tautu dejas. Šī ir lieta, ko tiešām iesaku izmēģināt – efektīgi, skaisti un uzmanību piesaistoši. Viss, kas jādara ir jādabū mūzika un jāiemācās soļi, kas ir pietiekoši vienkārši pašam apgūt un vēl iemācīt citiem. No savas pieredzes iesaku “Oira“, kā arī “Cūkas driķos”. Dejojot obligāti jāiesaista visi klātesošie, lai būtu interesantāk. Garantēju, ka vārdu “Oira” ārzemnieki atcerēsies arī nākošajās dienās. Youtube iedvesmai:

Spēles. Man šķiet, ka daudzi nemaz nenojauš, ka mūsu kultūra ir bagāta ar daudzām un dažādām spēlēm, kuras var izmantot ārzemnieku izklaidēšanai. Būtībā viss, kas ir jauns un neparasts ir arī ievērības cienīgs cittautieša acij. Tādas bērnu spēlītes kā “2 par maz, 3 par daudz”, “Pirtiņa deg”, “Pēdējās pāris šķirās” ir lielisks veids pazīmēties tusiņā, kur pārējās tautības lielākoties nododas savu dzērienu prezentācijai. Protams, liela uzmanība jāpievērš spēles pasniegšanai. “Pēdējais pāris šķirās” vienmēr var sākt ar to, ka puisim jāatrod smukākā meitene un vēlāk teikt, ka jācīnās par savu izredzēto.

Ja nav lielu platību, tad mierīgi var iztikt ar tādām spēlēm, kur kartupelis piesien garā striķī pie gurniem un jāpārbīda cits tupenis. Kustības vienkārši ideālas un jautrība pārējo sejās garantēta. Var arī dalīties komandās un stafetē skriet maģiskos 12 apļus ap alus pudeli un pēc tam izdzert to. Atliek tikai atvērt kādu spēļu grāmatu vai pameklēt internetā un ārzemnieki būs starā. Pārbaudīts!

Dziesmas. Šķiet puse no latviešiem ir dziedājuši kādā korī, tāpēc nekautrējieties izmantot savas spējas un pat divbalsīgi mazliet iešķībs un teatralizēts “Kur Tu teci gailīti” pārvēršas foršā šovā.
Starp citu, var pieminēt “Brainstorm”, jo var gadīties, ka kāds zina slavenāko Latvijas grupu. Interesantāki, ka pāris čaļi Kazahstānā zina arī Gustavo un kaut kādu dziesmu, ko viņš izpilda daļēji krieviski, daļēji latviski.

Dekorācijas. Kad es biju savās Erasmus studijās Vācijā, tad katrai tautībai vajadzēja rīkot vienu nakti savas valsts stilā. Latviešu vakarā izlīdzējāmies ar dekorācijām Jāņu stilā un trāpījām desmitniekā. Kā izrādījās, tad ozolzaru vītnes un jo īpaši meiteņu vainadziņi ļoti patika apkārtējiem. Ja pareizi atceros, tad libānietis vienu pat nospēra. Jo interesantāk ir pastāstīt par vainadziņa un nevainības saistību. Šo nez kāpēc atcerās pilnīgi visi

Interesanti fakti. Varbūt šis punkts nav tipisks tusiņiem, bet ļoti noder, lai pastāstītu kaut ko par savu valsti. Varbūt kādā no nākošajiem bloga ierakstiem uzrakstīšu par interesantiem faktiem, ko esmu pats atradis, bet pagaidām izskatās, ka cilvēkiem patīk stāsts par “Baltijas ceļu”, “Aerodium” un to, ka latviešu valoda nav ne tuvu kādai no slāvu valodām.

Tiešām ceru, ka šis ieraksts kādam noderēs. Jaunieši, lai jums veicas un izdodas pārstāvēt Latviju godam!

Sāksim ar to, ka labu laiku atpakaļ saņēmu vēstuli no trīs Erasmus studentiem (francūža, spāņa un beļģa), kuri bija nolēmuši paceļot. Tā kā 3 džekiem ir grūti atrast naktsmītni, tad nolēmu palīdzēt. Puiši ieradās un bija visnotaļ sakarīgi un runājami. Atceros, ka viņi palika 2 naktis un pēdējā no tām gāja ballēties. Tā kā man nākošajā dienā bija darbs, tad laipni attiecos no lieliskās iespējas doties uz “Frančiem” (neatceros garo nosaukumu). Starp citu, šķiet, gandrīz katrs lasītājs zina par šo leģendāro vietu Mazajā monētu ielā.

Manu saldo miegu sešos no rīta pārtrauca dzīvokļa zvans, kas pavēstīja par piedzīvojumu meklētāju mājās pārnākšanu. Kā izrādījās alkohola klātbūtne jauniešos bija acīmredzama un jūtama, bet tas netraucēja visiem doties pie miera.

Jau pēc trijām stundām izdzirdēju šausminošu kliedzienu. Izrādījās, ka spānis bija piecēlies visātrāk un nelabā balsī auroja, ka lidmašīna lidošot prom jau pēc stundas. Tas nozīmēja, ka līdz check in beigām bija vien 20 minūtes. Kamēr es centos saprast, kas notiek, spānis izrāva no gultas pārējos divus jauniešus un trijotne, ātri pasakot goodbye, nozuda durvju virzienā. Ar vieglu smaidu pavadīju ārzemniekus un devos čučēt tālāk.

Kā izrādās, piedzīvojumi vēl nebija galā. Pēc minūtēm 40 saņēmu zvanu no jau iepriekš minētā spāņa. Savu miegu pārtraucot jau trešo reizi, saņēmu fenominālu situācijas aprakstu “Hi Guntis, right now I am in the airport. The belgium guy is vomiting on the airport floor and we have lost a french guy.” Pēc tam sekoja jautājums, kas izsistu no sliedēm jebkuru cilvēku “What should I do?” Es tiešām nezinu kādu atbildi viņš gaidīja, bet jebkurā gadījumā, man nebija padomā nekas tāds, kas atrisinātu radušos situāciju.

Cik nopratu, tad spānis tomēr piedabūja pie dzīvības beļģu jaunieti un abi veiksmīgi iekāpa lidmašīnā. Bet kur tad palika francūzis? Atbilde nebija ilgi jāgaida. Tās pašas dienas vakarā, ap 11tiem ieskanējās dzīvokļa druvju zvans. Uzminiet nu, kas mani sagaida aiz durvīm? Tieši tā! Nelaimīgs un pavisam sašļucis stāvs no visu meiteņu lolotās romantiskās valsts – Francijas.

Līmējot savu filmu Remī (Rémy), tā starp citu sauca jaunieti no Parīzes, atklāja, ka esot piecēlies no spāņa kliedzieniem. Tālāk ātri esot saģērbies un devies līdzi abiem iepriekš pieminētajiem Erasmusiešiem. Pēc šīs epizodes Remī iztrūka pāris kadru no rīta cēliena. Vienīgais, ko viņš atcerējās, ka pēc iziešanas no dzīvokļa esot pamodies uz ielas un blakus neesot bijis ne spāņa, ne beļģa.

Lai arī kā nebūtu, bet viss beidzās laimīgi. Tās pašas dienas vakarā francūzis nopirka diezgan dārgas biļetes un jau rītā devās mājup, kur viņu sagaidīja sesija un eksāmenu kaudze.

Stāsta morāle? Ja nākamaja rītā jādara kas svarīgs, tad “Franči” nav no ieteicamākajām vietām, kur doties