Kazahstānas vīzu var taisīt gan pats, gan pēc ielūguma vēstules. Tā kā AIESEC Ust-Kamenogorsk atsūtīja ielūguma vēstuli ar mērķi tūrisms, tad taisīju tāda paša veida vīzu. Pirms rīkošanās, vēl divas reizes pārjautāju kontaktpersonai vai šis vīzas tips man der un dalījos ar savu Sibīrijas pieredzi, kur radās problēmas tieši nepareiza vīzas tipa dēļ. Tā kā organizācijas pārstāve dievojās, ka viss būs kārtībā un ka viņiem jau ir pieredze jauniešu apmaiņā, tad uzticējos šim apgalvojumam, kas bija mana kļūda.

Lai cik tas dīvaini nebūtu, arī pašā vīzas taisīšanas procesā, Kazahstānas konsuls Rīgā apgalvoja, ka es varēšot Ust-Kamenogorskā pagarināt vīzu, jo Rīgā viņš varot izsniegt vīzu tikai uz vienu mēnesi. Nekā nebija, pēc šīs valsts likumdošanas ar tūrisma vīzu nevar uzturēties ilgāk par mēnesi, bet lai nomainītu vīzas tipu ir jāizbrauc no valsts.

Atceļojot uz Kazahstānu satiku otru brīvprātīgo no Brazīlijas, kuram interesantā kārtā bija viss kārtībā ar ielūguma vēstuli un vīzu. Kāpēc tā? Vienkārši – organizācijas pārstāvjiem bija jāizbrien cauri birokrātijas džungļiem, lai nokārtotu brazīļa vīzu, tāpēc manējai viņi piegāja ar vienkāršotu pieeju tūrisma vīzas izskatā.

Es teikšu ir “baigi sūdīgā sajūtiņa”, kad cita kļūdas dēļ jābrauc uz galvaspilsētu, kas atrodas 17 stundu attālumā, turklāt pirms tam kārtīgi izstrīdoties, kurai no pusēm jāapmaksā visi izdevumi. Laikam tā ir viena no cilvēku īpašībām – neatzīt kļūdas un pat dot pretsparu, lai gan sirdsapziņa visticamāk nodara lielāku ļaunumu

Lai kā arī būtu, tad tik traki necīnījos un nenosodīju organizāciju. Kā nekā es tieku slēpot Altajos pilnīgi par velti un ticiet man tas ir vienkārši lieliski, kā arī savstarpējās attiecības ir ne mazāk svarīgas.

Kas attiecas uz Latvijas vēstniecību, tad tai jāsaka vislielāko pateicību un īpaši konsulei Aldai Hoolai, ar kuras palīdzību ātri nokārtoju vīzas problēmu. Tāpat ļoti patikās sarunas ar vēstnieku, Albertu Sarkani, kurš, starp citu, nāk no manas puses un runā latgaliski. Ļoti negaidīti un patīkami, ņemot vērā, ka Kazahstānā nebiju gaidījis latviešu valodu, kur nu vēl latgaliešu Visbeidzot pilsētu apskatīt palīdzēja vēstniecības pārstāvis Valdis Keišs, un ekskursijas laikā guvu ļoti daudz vērtīgas informācijas par valsti, kurā pavadīšu turpmākos divus mēnešus.

Pēc lieliskās dienas Astanā nāca kaut kas, ko negribētu novēlēt pat ļaunākajam ienaidniekam. Kā jau iepriekš minēju, tad autobusā jābrauc 17 stundas. Precīzāk, būtu bijis jābrauc, ja ne aukstums. Pusceļā šoferis paziņoja, ka aukstums ir sasniedzis -50°C un ir jāapstājas vietējā pilsētā – Pavlodarā.

Tā kā pie šāda aukstuma visa dzīvība bija paralizēta, tad atlika tikai viens variants – pārlaist nakti vietējā dzelzceļa stacijā, kura nav no tām siltākajām vietām uz zemeslodes. Uz visu dzīvi atcerēšos 7 stundas uz stacijas grīdas un mīlestību ar radiatoru, kuru apkampu ciešāk kā jebkuru žubi. Pēc šī radās joks par to, ka Pavlodarā izvēloties starp Meganu Foksu un radiatoru izvēle kristu par labu pēdējam.

Nobeigumā atklāšu, ka esmu priecīgs par silto laiku. Relatīvi silto! Tā kā visu mēnesi temperatūra lielākoties bija starp -30°C un -40°C, tad -15°C šķiet kā silta vasaras diena. Aizvakar visu dienu noslēpoju un sajūtiņas vienkārši fantastiskas. Starp citu, atcerējos, ka rīkoju atgriešanās tusiņu un čalis, kurš bija nopircis 2litrīgo dzīvo aliņu (apmēram mūsu Piebalgas), atnesot to, konstatēja, ka tas bija pārvērties ledū. Būtībā jau iepriekš atdzesēšanas nolūkos mēs aliņu likām uz palodzes nevis ledusskapī. Turpinot alus tematiku, šodien manīju ļoti daudzus jauniešus, kas pie -15°C pastaigājās malkojot šo dzērienu. Stilīgi!

P.S. Re ku mana dzīvesvieta:

Skatīt Dzīvoklis Kazahstānā lielākā kartē

Tātad, ko es daru Kazahstānā? Esmu brīvprātīgais un manam darbam vajadzētu būt saistībā ar skolām, angļu valodas mācīšanu neformālā veidā un AIESEC projektiem. Viss jau būtu labi, ja nebūtu divi būtiski BET. Pirmais no tiem ir uzņēmējorganizācija. Lai gan, tur ir patīkami un ļoti centīgi cilvēki, tomēr ar to nepietiek, lai projekts būtu izdevies. Vai nu nav pieredzes, vai plānošanas spēju, bet, piemēram, skola tika sarunāta uz vietas un diezgan kreisā veidā, kā arī es vēl nezinu savu likteni saistībā ar vīzas pagarināšanu, kas arī gulst uz organizācijas pleciem.

Otrais iemesls, kāpēc ar skolu nesanāca kā plānots, ir aukstums. Jā, pie -44°C skolēni ne visai alkst pēc jaunām zinībam, kā arī pašas skolas ir ciet. Būtībā manis pieminētā temperatūra šeit bija pats maksimums. Kopš ierašanās Ust-Kamenogorsk siltākais bija -26°C, bet dienā normāli ir ap -30 grādiem. Daudzi, lasot šo rindkopu, nodrebinātos, bet nav nemaz tik traki. Gaiss šeit ir sausāks un aukstums nav mirstamā kaite, lai gan neko patīkama pastaiga ar aliņu rokā nesanāks.

Lai nu kā būtu ar aukstumu, bet dzīve pilsētā neizzūd. Sīkie priecājās, ka nav jāiet uz skolu un slidinās no kalniņiem, vietējais hokeja čempis notiek pilnā sparā un mājinieku komandas “Torpedo” līdzjutēju saukļi visai trīsstāvīgiem vārdiem ieskandina arēnas sienas. Starp citu, viņi aizvakar uzvarējas līgas līderus, bet tik un tā nesaprotu, kur var būt tik daudz saukļu veltītu tiesnešiem.

Atgriežoties pie projekta, tad tajā ir radušās vērā ņemamas izmaiņas. Tā kā organizācijas vadītāja sencis ir arī vietējās tūrisma firmas vadītājs, tad šo to sanāca sarunāt. Būtībā viņu interesē dabūt uz Kazahstānu pēc iespējas vairāk ārzemnieku un nokāst naudu un tāpēc viņam vajadzīga “palīdzība no Eiropas”. Nu ko, nokonsultēju šo saistībā ar twitter, facebook, youtube un google SEO lietām, kā arī kas ir “Lonely planet” un iespējamos reklamēšanās veidus. Ar šefa palīdzību sarunāju tikšanos ar konsulu un sniedzu savu iesakatu par vīzu izsniegšanas procesu un tā uzlabošanu. Būs tikšanās arī ar tūrisma attīstības centra vadītāju. Varbūt veidošu mājaslapu.

Prasīsiet kāpēc man to vajag? Man ir ļoti interesanti. Šeit ir Altajs un ļoti skaista un nesakarta daba. Manuprāt, reti kurš latvietis zina, ka šeit var snovot par pāris latiem dienā, doties izjādēs ar zirgiem, kāpt kalnos, doties pārgājienos, braukt ar raftu pavasarī, medīt briežus un lāčus. Izskatās, ka es arī spēšu nobaudīt esošās iespējas. Līdz ar aukstuma perioda beigām došos uz kalnu slēpot, kā arī tika solītas zaķu medības. Ja paveiksies iešu arī uz lāčiem, kurus te ir atļauts medīt.

Lielos vilcienos esmu pastāstījis par savām gaitām, bet drīzumā uzrakstīšu vairāk par Kazahstānas īpatnībām, kā arī bija doma šo to sacerēt par Krieviju. Viss atkarīgs no interneta pieslēdzēju ģenialitātes, un spējas kaut ko izdarīt. Sveicieni Latvijai un beidziet gausties par krīzi, šeit ir trakāk