Marokas galvaspilsēta Rabāta

Ciemats no māliem

Marakeša, garšīgās olīves

Žubes galīgi izlaidušās

Lielākais tirgus Marokā

Maltīte ar vietējiem. Garšu piedeva ēšana bez galda piederumiem.

Atceros, ka uz Maroku pa taisno tā arī nesanāca tikt, jo mūsu iemīļotajai mazbudžeta aviokompānijai Ryanair ienāca prātā atcelt lidojumus uz šo Āfrikas valsti. Vai nu pie vainas bija decembris un nelielais lidotāju skaits vai kādas citas likstas, tomēr nācās nolaisties uz spāņu zemes un dažādiem līdzekļiem gan vilcienu, gan stopējot tikt līdz Vidusjūrai un pārcelties otrā krastā. Šī atrakcija visticamāk arī iedragāja jau tā niecīgos studentu līdzekļus. Neko darīt, aizkūlāmies līdz pašiem dienvidiem – Agadirai un plānojām kā tikt atpakaļ. Kā izrādījās, tad meitenēm pēc padoma nebija tālu jāiet – jābrauc “pa zaķi” vilcienos. Jāatzīst, ka tajos laikos biju godīgāks latviešu bāliņš un sirds drebēja pie šādiem izgājieniem, bet apzinotis situācijas nopietnību un matriarhālo gaisotni mūsu kompānijā (ne bez konfliktiem) nācās rīkoties.

Taktika visai vienkārša – atradām vilcienu, kurš kursēja vistālāk uz ziemeļiem, nopirkām biļeti līdz pirmajai stacijai un izliekamies guļam. Sākums šim piedzīvojumam izvērtās visnotaļ spīdošs, tika palaista garām pirmā pietura, kontrolieris nebija manāms blakus un mēs izcili tēlojām aizmāršīgus un guļošus tūristus. Prieki izrādījās īsi, jo tikai pēc marokiešu konduktoru zināmām metodēm mēs tikām atklāti. Pārsteidzošākais, ka jaunais vīrietis mūs uzrunāja tīrā angļu valodā. Nezinātājiem, Marokā, kā jau visās bijušajās Francijas kolonijās, tiek lietota franču valoda un reti kurš pārzina angļu mēli. Lai kaut kā pavilktu laiku un tiktu garām nākošajai stacijai, atbildējām latviski, kura izrādās izcili piemērota šādiem brīžiem. Ar papīra un pildspalvas palīdzību centīgais konduktors, tomēr izskaidroja, ka esam nogulējuši pieturu. Diemžēl nevarējām izlikties par pilnīgiem aunapierēm un izlikāmies saprotam to, ko no paša sākuma sapratām.

Pēc brīža konduktors nozuda un mēs uz brītiņu atvilkām elpu. Bet tikai uz brīdi, jo vilciens palēlināja savu gaitu. Ar acīm, meklējot kādu staciju, nācās vilties, jo visapkārt bija tikai pustuksnesis un sliedes. Smadzenēs nozibēja nelabas domas. Tās pieņēmās arvien spēcīgāk, kad pēc mums atnāca pazīstamais konduktors. Ar roku žestiem tikām aicināti ārā. Sākās stress! Nevar būt, mūs te atstās? Konduktors lika izkāpt no vilciena. Viskritiskākais brīdis ceļojumā bija pienācis, jo apkārt nevienas dvēseles, tikai pustuksnesis, vilciens un sliedes.

Mazliet apstulbušo trijotni uzrunāja konduktors, kas bija izkāpis no vilciena līdz ar mums, un norādīja kreiso virzienu. Pagriezis galvu konduktora rokas virzienā nezināju smieties vai raudāt. Jā, tas bija noticis, laipnie marokieši bija apstādinājuši divus vilcienus uz valsts galvenās maģistrāles un ļāva “aizmāršīgajiem” tūristiem pārkāpt no viena otrā un doties pretējā virzienā uz “garām palaisto staciju”. Likteņa ironija, bet mums neatlika nekas cits, kā doties atpakaļ uz dienvidiem.

Epilogā jāpiemin, ka atlikušo ceļa daļu veicām stopējot un iekūlāmies vairākās kuriozās epizodēs ar vietējo viesmīlību, nošmauktām prāmja biļetēm atpakaļ uz Spāniju un telts parkošanu vētras laikā kaut kur daudzstāvu autostāvvietā un izbrīnīto sarga sejas izteiksmi no rīta.

P.S. Paldies Intai un Sandai par foršo ceļojumu un atvainojos par pāris ekscesiem no manas puses!

Tātad, ko es daru Kazahstānā? Esmu brīvprātīgais un manam darbam vajadzētu būt saistībā ar skolām, angļu valodas mācīšanu neformālā veidā un AIESEC projektiem. Viss jau būtu labi, ja nebūtu divi būtiski BET. Pirmais no tiem ir uzņēmējorganizācija. Lai gan, tur ir patīkami un ļoti centīgi cilvēki, tomēr ar to nepietiek, lai projekts būtu izdevies. Vai nu nav pieredzes, vai plānošanas spēju, bet, piemēram, skola tika sarunāta uz vietas un diezgan kreisā veidā, kā arī es vēl nezinu savu likteni saistībā ar vīzas pagarināšanu, kas arī gulst uz organizācijas pleciem.

Otrais iemesls, kāpēc ar skolu nesanāca kā plānots, ir aukstums. Jā, pie -44°C skolēni ne visai alkst pēc jaunām zinībam, kā arī pašas skolas ir ciet. Būtībā manis pieminētā temperatūra šeit bija pats maksimums. Kopš ierašanās Ust-Kamenogorsk siltākais bija -26°C, bet dienā normāli ir ap -30 grādiem. Daudzi, lasot šo rindkopu, nodrebinātos, bet nav nemaz tik traki. Gaiss šeit ir sausāks un aukstums nav mirstamā kaite, lai gan neko patīkama pastaiga ar aliņu rokā nesanāks.

Lai nu kā būtu ar aukstumu, bet dzīve pilsētā neizzūd. Sīkie priecājās, ka nav jāiet uz skolu un slidinās no kalniņiem, vietējais hokeja čempis notiek pilnā sparā un mājinieku komandas “Torpedo” līdzjutēju saukļi visai trīsstāvīgiem vārdiem ieskandina arēnas sienas. Starp citu, viņi aizvakar uzvarējas līgas līderus, bet tik un tā nesaprotu, kur var būt tik daudz saukļu veltītu tiesnešiem.

Atgriežoties pie projekta, tad tajā ir radušās vērā ņemamas izmaiņas. Tā kā organizācijas vadītāja sencis ir arī vietējās tūrisma firmas vadītājs, tad šo to sanāca sarunāt. Būtībā viņu interesē dabūt uz Kazahstānu pēc iespējas vairāk ārzemnieku un nokāst naudu un tāpēc viņam vajadzīga “palīdzība no Eiropas”. Nu ko, nokonsultēju šo saistībā ar twitter, facebook, youtube un google SEO lietām, kā arī kas ir “Lonely planet” un iespējamos reklamēšanās veidus. Ar šefa palīdzību sarunāju tikšanos ar konsulu un sniedzu savu iesakatu par vīzu izsniegšanas procesu un tā uzlabošanu. Būs tikšanās arī ar tūrisma attīstības centra vadītāju. Varbūt veidošu mājaslapu.

Prasīsiet kāpēc man to vajag? Man ir ļoti interesanti. Šeit ir Altajs un ļoti skaista un nesakarta daba. Manuprāt, reti kurš latvietis zina, ka šeit var snovot par pāris latiem dienā, doties izjādēs ar zirgiem, kāpt kalnos, doties pārgājienos, braukt ar raftu pavasarī, medīt briežus un lāčus. Izskatās, ka es arī spēšu nobaudīt esošās iespējas. Līdz ar aukstuma perioda beigām došos uz kalnu slēpot, kā arī tika solītas zaķu medības. Ja paveiksies iešu arī uz lāčiem, kurus te ir atļauts medīt.

Lielos vilcienos esmu pastāstījis par savām gaitām, bet drīzumā uzrakstīšu vairāk par Kazahstānas īpatnībām, kā arī bija doma šo to sacerēt par Krieviju. Viss atkarīgs no interneta pieslēdzēju ģenialitātes, un spējas kaut ko izdarīt. Sveicieni Latvijai un beidziet gausties par krīzi, šeit ir trakāk

Izlasot pirmo rindkopu gandrīz jebkurš ceļotkārs cilvēks nosiekalojas un cenšas dabūt biļetes. Loģiski, ka rodas rinda un visas no tās izrietošās sekas. Nebiju izņēmums un ap diviem naktī devos noskaidrot situāciju. Izrādās, ka uz vietas bija kādi 14 cilvēki. Super, nopriecājos un sarunāju ar Agri, lai ziņo par klāt nākušajiem cilvēkiem, tikmēr čāpoju mājup.

Otro reizi ierados ap 5:00 un secināju, ka ir ļoti lielas izredzes tikt pie kārotās biļetes uz Taškentu un vēlāk nokļūt man vajadzīgajā Kazahstānā, kur piedalīšos brīvprātīgo projektā, kas ilgs 3 mēnešus. Rindā pierakstījos nu jau kā 13tais, jo izrādās daži gaidītāji jau bija devušies mājās. Pateicoties rindas aizsācējam Agrim tika izveidots saraksts, kurā pierakstījās ceļotājgribētāji un, lai nenotiktu šmaukšanās, šī liste tika pārbaudīta ik stundu.

Lai arī delfu komentāros varēja redzēt “pozitīvu komentētāju” domas par nīkuļiem salā un sevis pazemošanu, tomēr realitātē gluži tā vis nebija. Pirmkārt notika sarunas ar interesantiem cilvēkiem, kur un kā tika iepriekš ceļots, kur tagad tiks braukts utt. Divi jautri džekiņi spēra jokus vaļā par Taškentu, pat bija ierakstījuši sniegā savu galamērķi, lai neaizmirstu Populārs joks par to, ka jāpērk biļetes uz Liepāju un tādā garā.

Ap sešiem par sapulcējušos cilvēku kopumu ieinteresējās garāmbraucošā policijas ekipāža, taču diemžēl vai arī par laimi neko nelikumīgu mūsu rīcībā nesaskatīja, un arī uz aicinājumu pievienoties akcijas neatsaucās. Te mēs iedomājāmies vai atvēršanās brīdī būs kāds kārtības uzraugs, jo ja sāktos masveida haoss, tad diez vai tas dotu pozitīvu artavu airBaltic PR. Bažas par šo faktu pamazām pieauga, jo cilvēku skaits, līdz ar rīta gaismas iestāšanos, auga nenormālos ātrumos, turklāt viena no rindā stāvošajām sievietēm izstāstīja par neseno gadījumu pie kāda apavu veikala, kur sieviešu zābakus dalīja par velti un veikala atvēršanās brīdī izcēlies pamatīgs cīniņš par kārotajiem apaviem.

Lai arī cik interesanti tas nebūtu, bet pēdējā pusstunda pie TravelLounge tiešām izvērtās diezgan auksta. Ja iepriekšējā 3,5 h visi bezbēdīgi tērzēja un runāja par savām iecerēm, tad tagad ļautiņi mīņājās un drebinājās, kā arī ik pa laikam izsauca saukļus “Stāvi rindā!”, “nelien priekšā!”… Par laimi pēdējās minūtēs pirms biroja atvēršanās prognozētais haoss neizvērtās, par to parūpējās divi visai iespaidīga izskata džekiņi, kuri rindā pierakstījušies kā 24tais un 25tais, līdz ar to viņu interesēs nebija laist priekšā nevienu. Lai gan daži tantuki ar putām uz mutes gāja cīnīties par to, ka 5 minūtes pirms atvēršanas atnākušajiem arī ir tiesības, tomēr viņas nekur tālāk netika. Nav jau brīnums, citi gaidīja 14 (!) h.

Nobeigumā paldies airBaltic par akciju, kā arī to, ka piešķīrāt papildus 300 biļetes. Mārketinga ziņā izdevies pasākums, bet nākotnē tomēr derētu kādu apsargu, lai cilvēki viens otru nenoēd

P.S. Pāris bildes.