Marokas galvaspilsēta Rabāta

Ciemats no māliem

Marakeša, garšīgās olīves

Žubes galīgi izlaidušās

Lielākais tirgus Marokā

Maltīte ar vietējiem. Garšu piedeva ēšana bez galda piederumiem.

Atceros, ka uz Maroku pa taisno tā arī nesanāca tikt, jo mūsu iemīļotajai mazbudžeta aviokompānijai Ryanair ienāca prātā atcelt lidojumus uz šo Āfrikas valsti. Vai nu pie vainas bija decembris un nelielais lidotāju skaits vai kādas citas likstas, tomēr nācās nolaisties uz spāņu zemes un dažādiem līdzekļiem gan vilcienu, gan stopējot tikt līdz Vidusjūrai un pārcelties otrā krastā. Šī atrakcija visticamāk arī iedragāja jau tā niecīgos studentu līdzekļus. Neko darīt, aizkūlāmies līdz pašiem dienvidiem – Agadirai un plānojām kā tikt atpakaļ. Kā izrādījās, tad meitenēm pēc padoma nebija tālu jāiet – jābrauc “pa zaķi” vilcienos. Jāatzīst, ka tajos laikos biju godīgāks latviešu bāliņš un sirds drebēja pie šādiem izgājieniem, bet apzinotis situācijas nopietnību un matriarhālo gaisotni mūsu kompānijā (ne bez konfliktiem) nācās rīkoties.

Taktika visai vienkārša – atradām vilcienu, kurš kursēja vistālāk uz ziemeļiem, nopirkām biļeti līdz pirmajai stacijai un izliekamies guļam. Sākums šim piedzīvojumam izvērtās visnotaļ spīdošs, tika palaista garām pirmā pietura, kontrolieris nebija manāms blakus un mēs izcili tēlojām aizmāršīgus un guļošus tūristus. Prieki izrādījās īsi, jo tikai pēc marokiešu konduktoru zināmām metodēm mēs tikām atklāti. Pārsteidzošākais, ka jaunais vīrietis mūs uzrunāja tīrā angļu valodā. Nezinātājiem, Marokā, kā jau visās bijušajās Francijas kolonijās, tiek lietota franču valoda un reti kurš pārzina angļu mēli. Lai kaut kā pavilktu laiku un tiktu garām nākošajai stacijai, atbildējām latviski, kura izrādās izcili piemērota šādiem brīžiem. Ar papīra un pildspalvas palīdzību centīgais konduktors, tomēr izskaidroja, ka esam nogulējuši pieturu. Diemžēl nevarējām izlikties par pilnīgiem aunapierēm un izlikāmies saprotam to, ko no paša sākuma sapratām.

Pēc brīža konduktors nozuda un mēs uz brītiņu atvilkām elpu. Bet tikai uz brīdi, jo vilciens palēlināja savu gaitu. Ar acīm, meklējot kādu staciju, nācās vilties, jo visapkārt bija tikai pustuksnesis un sliedes. Smadzenēs nozibēja nelabas domas. Tās pieņēmās arvien spēcīgāk, kad pēc mums atnāca pazīstamais konduktors. Ar roku žestiem tikām aicināti ārā. Sākās stress! Nevar būt, mūs te atstās? Konduktors lika izkāpt no vilciena. Viskritiskākais brīdis ceļojumā bija pienācis, jo apkārt nevienas dvēseles, tikai pustuksnesis, vilciens un sliedes.

Mazliet apstulbušo trijotni uzrunāja konduktors, kas bija izkāpis no vilciena līdz ar mums, un norādīja kreiso virzienu. Pagriezis galvu konduktora rokas virzienā nezināju smieties vai raudāt. Jā, tas bija noticis, laipnie marokieši bija apstādinājuši divus vilcienus uz valsts galvenās maģistrāles un ļāva “aizmāršīgajiem” tūristiem pārkāpt no viena otrā un doties pretējā virzienā uz “garām palaisto staciju”. Likteņa ironija, bet mums neatlika nekas cits, kā doties atpakaļ uz dienvidiem.

Epilogā jāpiemin, ka atlikušo ceļa daļu veicām stopējot un iekūlāmies vairākās kuriozās epizodēs ar vietējo viesmīlību, nošmauktām prāmja biļetēm atpakaļ uz Spāniju un telts parkošanu vētras laikā kaut kur daudzstāvu autostāvvietā un izbrīnīto sarga sejas izteiksmi no rīta.

P.S. Paldies Intai un Sandai par foršo ceļojumu un atvainojos par pāris ekscesiem no manas puses!

Lai saprastu kopējo ainu, tad es mācīju vai vismaz rādīju prezentācijas par Latviju sākot no 6tās klases un līdz pat 11tajai, turklāt dažādās skolās. Labā ziņa ir tā, ka manā pārziņā nebija gramatika, jo manas zināšanas šajā jomā varētu tiešām iebiedēt pat visslinkāko skolēnu. Vairāk vai mazāk bija uzdevums runāt ar jauniešiem un likt viņiem komunicēt angļu valodā, kas šad tad ir visai grūti izdarāms.

Kā jau nopratāt, tad pirmā problēma bija nepietiekošas valodas zināšanas, bet no otras puses tas savā ziņā kalpoja kā pluss, jo neticu, ka lielākā daļa skolēnu saprastu ātri runājošu britu salu iemītnieku. Turklāt mana runa ir salīdzinoši vienkāršāk uztverama, kas ir pozitīvi parastam skolēnam. Dažkārt nācās sarkt par kāda vārda aizmiršanu vai nespēju pietiekoši skaidri izteikties, bet vienmēr izlīdzējos ar teicienu “nepieļaujot kļūdas valodu neiemācīsies”.

Otra problēma, ar kuru saskāros un kuru šķiet apzinās katrs skolotājs, ir dažādais skolēnu sagatavotības līmenis. Es tiešām nezināju, ko iesākt, kad klasē pāris cilvēki diezgan brīvi runā angliski, lielākā daļa stostās un ir tāda, kuri pilnīgi neko nesaprot. Būt par skolotāju nav tik vienkārši un laikam šo prasmi – strādāt ar pilnīgi visiem, iemācās daudzu gadu pieredzē. Visticamāk man sanāca vairāk palīdzēt tiem, kuri jau kaut cik ievingrinājušies angļu mēlē.

Kas mani patīkami pārsteidza, tad pilnīgi visur skolēni bija ieinteresēti redzēt un dzirdēt ārzemniekus. Līdz šim mans priekšstats par skolēniem bija salīdzināms ar pubertātes pārņemtiem un līdz galam nenobriedušiem, siekalainiem tīņiem, kuriem galvenais ir uzlekt augstāk par savu pēcpusi un apmierināti parādīt pasaulei savu ego. Cik labi, ka var lauzt stereotipus Gandrīz visas stundas pagāja ieienteresētā gaisotnē un skolēni alka uzdot jautājumus pat noskanot pēdējam zvanam. Super!

Lai arī jaunieši lauza manus stereotipus saistībā ar trokšņojošu bērnu baru, tomēr negatīvi pārsteidza ar savām interesēm. Tā kā mācību programma bija tīri manā ziņā, tad nolēmu eksperimentēt un izvēlēties dažādas tēmas. Kā izrādās, tad skolēni pilnībā pārzināja dzeltenās preses nianses un spēja nosaukt visus Andželīnas Džolijas sīčus un kurā gadā Britnija Spīrsa noskuva matus, bet izrādīja pasivitāti pasaulē notiekušajos procesos un kaut ko saistībā ar ekonomiku vispār nevajadzētu prasīt. Radās doma, ja man kādreiz būs sīči, tad es izmetīšu laukā TV kasti (ja man kāds to uzdāvinās) un sadedzināšu katru “Privātās dzīves”žurnāleli, ko redzēšu savā ceļā. Varbūt šajā vecumā ir normāli piebāzt galvu ar nevajadzīgām un pilnīgi absurdām lietām, bet jebkurā gadījumā es to neatbalstu.

Turpinot negatīvo tematiku, tad vēl ļaunāk par dzeltenās preses popularitāti tīņu vidū mani pārsteidza universitātes. Es vispār nesaprotu, kāpēc tādam amatierim kā man būtu kaut kas jāpasniedz universitātē, turklāt tulkiem un angļu valodas skolotājiem, kuriem pēc būtības jābūt profesionāļiem? Līdz šim man valdīja priekšstats, ka darot kaut ko tādu ir jābūt sertifikātam vai kādam citam valodu zinības apliecinošam dokumentam, bet kā izrādījās NĒ, mani uzaicināja vienreiz nedēļā vadīt angļu valodas lekciju Reģionālajā Kazahstānas Universitātē. Ja jau braucu atpakaļ uz Latviju un šeit mani neviens vairs neredzēs, tad nolēmu “pablamēties” un paskatīties, kas notiks. Biju šokā. Otrais kurss angļu valodas tulku un skolotāju specialitātē tikai ar grūtībām kaut ko saprata, par runāšanu nebija ne runas. Šķita pat sestā klase bija spējīgāka. Nākošajā lekcijā, pasniedzot trešajam kursam, situācija bija jūtami labāka un pat eksistēja studenti, kas komunicēja labāk nekā es. Jebkurā gadījumā līmenis šeit ir diezgan dažāds un līdz ar to arī neskaidrs nākotnes jautājums, jo pastāv visai liela iespēja, ka kāda no otrā kursa studentēm pasniegs skolā un līdz ar to noraks skolēnu zinību līmeni, kur varbūt kāds no viņiem sagribēs būt skolotājs un turpinās šo riņķa danci.

Ne viss rādās tik drūmās krāsās, skolā pastāvīgi saskāros ar kurioziem. Pirmkārt, jau devītās klases meitenes, kuras dabūjušas telefona numuru, terorizēja naktīs un sūtīja dažādas īsziņas. Dažreiz pat nevarēja saprast vai saņemtā ziņa ir divdomīga dēļ tīņa vecuma vai arī angļu valodas kļūdām. Šo divu mēnešu laikā tiku uzlūgst būt par deju partneri, saņēmu skumju “I miss you”, piedāvājumu atnākt ciemos utt. Es nezinu kāda situācija ir Latvijā, bet pieņemu, ka no augstskolas praktizējošam studentam, piemēram, 12. klasē ir visai lielas iespējas pasākt kaut ko vairāk par mācīšanu skolas solā

Iz kuriozi sērijas jāpiemin tas, ka skolēniem neatklāju savu prasmi runāt savā lauzītajā krievu mēlē un saprast, ko viņi saka (starp citu, kazaku valodu šeit gandrīz nelieto). Tikai pēdējā dienā, sakot atvadu vārdus, nomainīju no angļu valodas uz krievu un redzēju daudzas izbrīna pilnas un sarkstošas sejas izteiksmes. Ieplānotais joks bija izdevies teicami, pie kam tikai viena klase nejauši atklāja šo noslēpumu pirms laika.

Kopumā esmu ļoti apmierināts ar savu pieredzi. Aizbraukt uz citu valsti un būt pirmo reizi skolātājam ir interesanti un noderīgi. Uzzināt ar grūtībām, ar kurām saskaras skolotājs un pašam atrast metodes kā risināt šīs situācijas. Protams, viens ir pamēģināt, uzzināt ko jaunu un uz uzlabot savu prezentēšanas prasmi, bet pavisam cits ir turpināt. Pagaidām nevilina iespēja pasneigt kaut ko bērniem, bet kā saka “You never know”!

Prezentējam Latviju un Brazīliju.

Skolas ēdnīca, kopā ar 9. klases meitenēm.

AIESEC prezentācija.

Universitātē ar studentiem (kaut kāds matainais pa vidu ).

Brazīlijas prezentācija. Nekur nevaru atrast LV, bet gan jau būs vēlāk…

Ļoti “ieinteresēti” skolēni

10. klase

Sāksim ar to, ka labu laiku atpakaļ saņēmu vēstuli no trīs Erasmus studentiem (francūža, spāņa un beļģa), kuri bija nolēmuši paceļot. Tā kā 3 džekiem ir grūti atrast naktsmītni, tad nolēmu palīdzēt. Puiši ieradās un bija visnotaļ sakarīgi un runājami. Atceros, ka viņi palika 2 naktis un pēdējā no tām gāja ballēties. Tā kā man nākošajā dienā bija darbs, tad laipni attiecos no lieliskās iespējas doties uz “Frančiem” (neatceros garo nosaukumu). Starp citu, šķiet, gandrīz katrs lasītājs zina par šo leģendāro vietu Mazajā monētu ielā.

Manu saldo miegu sešos no rīta pārtrauca dzīvokļa zvans, kas pavēstīja par piedzīvojumu meklētāju mājās pārnākšanu. Kā izrādījās alkohola klātbūtne jauniešos bija acīmredzama un jūtama, bet tas netraucēja visiem doties pie miera.

Jau pēc trijām stundām izdzirdēju šausminošu kliedzienu. Izrādījās, ka spānis bija piecēlies visātrāk un nelabā balsī auroja, ka lidmašīna lidošot prom jau pēc stundas. Tas nozīmēja, ka līdz check in beigām bija vien 20 minūtes. Kamēr es centos saprast, kas notiek, spānis izrāva no gultas pārējos divus jauniešus un trijotne, ātri pasakot goodbye, nozuda durvju virzienā. Ar vieglu smaidu pavadīju ārzemniekus un devos čučēt tālāk.

Kā izrādās, piedzīvojumi vēl nebija galā. Pēc minūtēm 40 saņēmu zvanu no jau iepriekš minētā spāņa. Savu miegu pārtraucot jau trešo reizi, saņēmu fenominālu situācijas aprakstu “Hi Guntis, right now I am in the airport. The belgium guy is vomiting on the airport floor and we have lost a french guy.” Pēc tam sekoja jautājums, kas izsistu no sliedēm jebkuru cilvēku “What should I do?” Es tiešām nezinu kādu atbildi viņš gaidīja, bet jebkurā gadījumā, man nebija padomā nekas tāds, kas atrisinātu radušos situāciju.

Cik nopratu, tad spānis tomēr piedabūja pie dzīvības beļģu jaunieti un abi veiksmīgi iekāpa lidmašīnā. Bet kur tad palika francūzis? Atbilde nebija ilgi jāgaida. Tās pašas dienas vakarā, ap 11tiem ieskanējās dzīvokļa druvju zvans. Uzminiet nu, kas mani sagaida aiz durvīm? Tieši tā! Nelaimīgs un pavisam sašļucis stāvs no visu meiteņu lolotās romantiskās valsts – Francijas.

Līmējot savu filmu Remī (Rémy), tā starp citu sauca jaunieti no Parīzes, atklāja, ka esot piecēlies no spāņa kliedzieniem. Tālāk ātri esot saģērbies un devies līdzi abiem iepriekš pieminētajiem Erasmusiešiem. Pēc šīs epizodes Remī iztrūka pāris kadru no rīta cēliena. Vienīgais, ko viņš atcerējās, ka pēc iziešanas no dzīvokļa esot pamodies uz ielas un blakus neesot bijis ne spāņa, ne beļģa.

Lai arī kā nebūtu, bet viss beidzās laimīgi. Tās pašas dienas vakarā francūzis nopirka diezgan dārgas biļetes un jau rītā devās mājup, kur viņu sagaidīja sesija un eksāmenu kaudze.

Stāsta morāle? Ja nākamaja rītā jādara kas svarīgs, tad “Franči” nav no ieteicamākajām vietām, kur doties

Sāksim ar to, ka enorgopiegādes jomā pilsētā valda monopols, kura galvgalī ir uzņēmums ar nosaukumu “Шыгысэнерготрейд “. Kādu dienu kompānijas vadība nolēma paaugstināt tarifus, taču tas nebija izdarāms, bez valsts regulatora piekrišanas. Starp citu, patreizējais tarifs sastāda 2 santīmus par kilovatstundu un plānotais jaunais būtu bijis 3 santīmi.

Tā kā abas puses nespēja rast kopēju kompromisu, tad monopoluzņēmums nolēma rīkoties uz savu galvu, kas šķita visai savdabīga. Katru dienu elektrība tika atslēgta uz pāris stundām, turklāt tas tika darīts pēc nejaušības principa, respektīvi, nebija zināms kuros pilsētas rajonos un uz cik ilgu laiku nebūs elektrības. Piemēram, skolā pārtrauca stundas, jo pēkšņi pazuda gaisma vai arī atnākot uz mājām secinājām, ka jāmeklē sveces.

Energopiegādātājs veiksmīgi izmantoja caurumus likumdošanā un šķita, ka situācija var atrisināties vai nu valdībai salabojot juridisko pusi vai arī iedzīvotājiem piekāpjoties cenu izmaiņas prasībai. Nekā nebija, pāris vietējie aktīvisti nolēma nepaļauties uz birokrātu pārrunām, bet rīkoties. Viņi pasludināja, ka piektdienā pulksten 17:00 atnāks uz kompānijas galveno biroju un demonstratīvi nokārtosies uz kāpnītēm.

Protams, ka šāds paziņojums izraisīja interesi reģionālo mediju vidū un norādītajā laikā žurnālisti pulcējās pie monopolistu mītnes. Kā izrādījās, tad viens no aktīvistiem vārdā Pēteris ar plakātu “Lai top gaisma” izpildīja doto solījumu. Ticiet vai nē, bet pēc šīs reizes elektrības padeva tika atjaunota pilnībā, bez jebkādiem pārtraukumiem, kā arī tarifs netiks paaugstināts tik drastiski.

Stāsta morāle varētu skanēt kā “Mazs ekskrements gāž lielu monopolu”. Nebiju domājis, ka eksistē arī šādi kuriozi ceļi, lai atrisinātu problēmas. Es vienīgi nesaprotu, kā šim cilvēkam varēja būt tik lielisks taimings, lai ar 10 minūšu precizitāti nokārtotos norādītajā laikā?

P.S. Avots: http://www.yk.kz/news/show/6163