Drošība pirmajā vietā – stopējam divatā!

Ir dzirdēts pietiekami daudz stāstu par to, kā stopējošu meiteni ja ne fiziski iespaido, tad vismaz cenšas “iepazīt tuvāk”. Ar puišiem tā notiek krietni retāk, bet pat man ir zināms vismaz viens gadījums, kad ir kaut kas tāds piedāvāts. Divi cilvēki, tomēr ir dubultproblēma jebkāda veida maniakam, kas liks tam pārdomāt savu rīcību. Par trijiem un vairāk jauniešiem gan māc šaubas cik ātri šie stopētāji tiks uz priekšu. Puisis un meitene varētu būt veiksmes formula dodoties uz ceļa, jo vīrietis ir vairāk drošības garants, kamēr ar meiteni ir vieglāk un ātrāk stopēt. Jebkurā gadījumā arī bez tā pietiek problēmu, jo vienmēr var atrast šoferi, kas ar pārspīlētu interesi vaicā par stopētāju savstarpējām attiecībām. Ja tās ir tikai draudzīgas, tad nereti meitenei tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Jābūt uzmanīgam! Protams, jāskatās kādā mašīnā sēdies, cik un kādi cilvēki tur atrodas, vai šoferis nav piedzēries utt…

Navigācija, bez tās nekur

Stopēšana un neprognazējamība ir savstarpēji saistītas lietas, bet pat tad ir vēlme pēc saprašanas kas notiek. Ja nevēlies stundām ilgi meklēt ceļu laukā no pilsētas, aizbraukt pretējā virzienā vai tikt izmestam lauka vidū, tad lieti noderētu karte un/vai GPS. Ir gadījies vizināties ar turku Vācijā, kurš nerunāja nevienā valodā un apmaldījās pats, ar ungāru, kurš pārliecinoši vālēja pretējā virzienā un uzskatīja, ka dodas uz savu dzimteni un tamlīdzīgiem ļautiņiem, kuri gribēdami kā labāk, izdara kā vienmēr. Ja pats iesaisties ceļa novērošanas procesā, tad ir krietni vieglāk. Galvenais jautā šoferim, ja nezini valodu, tad velc līdzi ar pirkstu kartē.

Mana pieredze saka, ka vislabākais ir Marco Polo Eiropas atlass, kas ir samērā viegls, kā arī ar atzīmētiem benzīntankiem, kas ir ļoti svarīgi braucot pa bāņiem (highways). Bet arī ar tādu ekipējumu var rasties grūtības, piemēram, izkļūstot no pilsētām. Risinājums ir GPS, kas ļaus bez sāpēm izmanevrēt no kādas Eiropas valsts lielpilsētas. Tomēr jāatceras, ka šai ierīcei var izlādēties baterijas, tāpēc vienmēr ir labi nodrošināties ar papīra formātu iepriekš minētā Marco Polo izskatā.

Naktsmājas – biešu laukā vai CouchSurfing?

Neatbalstu tādas kravas kā telts ņemšanu līdzi, kā arī mūžīgais telts vietas meklēšanas jautājums. Daudz saprātīgāks risinājums ir CouchSurfing (CS), kur var atrast naktsmājas pie sakarīgiem cilvēkiem un par velti tikt pie mazgāšanās, komunikācijas un siltu vakariņu opcijas. Laikam neesmu vecā kaluma stopētājs, kas paliek kukurūzas laukā vai pilsētas parku apstādījumos. Protams, ir gadījies visādi un ja nav citas iespējas, tad palieku iepriekš minētajā vietas, bet visādi citādi esmu izlepis un dodu priekšroku CS. Vienīgais mīnuss, ka CS nedod tik lielu brīvību kā telts, jo kāds ar Tevi rēķinās, ka tieši šajā dienā atbrauksi ciemos, bet vārdiņš “stopēt” nerīmējas kopā ar “tieši šajā laikā”. Ideālā gadījumā var saplānot, kad paliec kādas dienas pie CouchSurferiem un pāris kaut kur pludmalē, un ka tad nelīst

Stopējot mazākattīstītās valstīs var saņemt uzaicinājumus uz palikšanu pie kāda mājās un es dažreiz domāju, ka valsts IKP ir apgriezti proporcionāls viesmīlībai. Bet arī šajā gadījumā jābūt uzmanīgam. Nez vai vēlētos pārbaudīt veiksmi, ja uzlūdzēji ir 5 tēvaiņi, bet ja tā ir jauka ģimenīte, tad kāpēc ne!

Stopēt vai lidot?

Kombinē stopēšanu kopā ar lidošanu. Neesmu ieciklējies tikai uz stopēšanu, jo mūsdienu lidsabiedrības, galvenokārt, Ryanair piedāvā maciņam ļoti draudzīgus pārvietošanās veidus. Kāda jēga stiepties to nenormālo gabalu caur Poliju un citām valstīm, ja galamērķis ir Itālija vai Spānija? Pāris lati un ieekonomētas dienas un galvenokārt garastāvoklis, jo atkļūsi līdz nepieciešamajai vietai svaigs un priecīgs nevis kā izspiests citrons.

Lielceļš un benzīntanki

Ja ir jādodas kādi lielāki gabali un ir iespēja doties pa autobāni, tad dari to! Lai arī stopēt tieši uz lielceļa nevienā valstī nedrīkst, izmanto benzīntankus (šeit lieti noderēs karte ar tiem). Ja vadītājs brauc tuvāk nekā nākošā uzpildes stacija, tad laipni atsaki. Tieši nesakarīgas stopēšanas vieta ir viens no lielākajiem gaidīšanas faktoriem. No pieredzes iesaku iet pie šoferiem un personīgi prasīt vai var aizvest, nevis stāvēt pie izbrauktuves no tanka. Lai arī abi veidi strādā, tomēr manāmi ātrākais ir pirmais. Psiholoģiskais faktors nostrādā un cilvēkiem ir grūti atteikt. Var advancēties līdz tam, ka nevis ej klāt katram, bet gaidi pie ieejas, kur šoferīši norēķinās par uzpildīšanu, atkrīt lieka skraidīšana. Un ja vēl esi iemācījies pāris vietējās valodas vārdus, tad esi Dievs un drīz vien tiksi paņemts mašīnā.

Taktika

Atceries vienkāršus, bet pašsaprotamus likumus. Tevi vērtē pēc izskata, ja uzvilksi gaišu/spilgtu/tīru kreklu, mugurā ceļotāja somu un smaidīsi, tad iespēja, ka šoferis apstāsies ir daudz lielāka. Paradokss, bet tieši mugursoma dod lielu efektu, jo tiešām izskaties pēc ceļotāja nevis slaista, kurš grib pavizināties.

Izvēlies benzīntankus uz lielceļiem, bet ja nav iespēja, tad uzbrauktuves vai citas vietas, kur automašīnas brauc lēnāk. Pievērs uzmanību vai šoferis var apstāties.

Izvēlies kādu atribūtu. Zinu, ka viens holandietis stopē ar lielu rotaļu puķi rokās, kas piesaista autovadītājus un tie apstājas. Tāpat redzēti jaunieši ar valsts karodziņiem, kas izskatās diezgan feini. Arī hokeja krekls noder. Daži pat žonglē, tādējādi piesaistot uzmanību. Respektīvi, der visas metodes, kas ir neikdienišķas, piesaistošas un izskatās forši. Esi inovatīvs!

Ko ņemt līdzi?

Pase, nauda, mobilais, karte, GPS, lukturītis, atstarotājs, zāles, guļammaiss, makgaiverene (līmlenta), adata, diegs, lietusmētelis, karote, nazītis, krūzīte, 3 melni marķieri, A4 papīrs un vāciņi.

No apģērba un apaviem, ja ir vasara – vairāki pāri ar zeķēm un apakšbiksēm, 1 pāris kedas/krosenes, 1 pāris iešļūcenes, 1 bikses, 2 šorti, vairāki krekli, džemperis un jaka aukstākam laikam.

Pārtika – pāris konservi, salami desa (nebojājas tik ātri), maize, ūdens, kādi saldumi, cepumi, vitamīniem burkāni.

Galvenais atcerēties, lai nepiekrauj pārāk lielu somu. Manuprāt, vasarai pilnīgi pietiek ar 45litru somu un ne vairāk kā 10kg. Ja būs vairāk, tad problēmas paņemt somu rokas bagāžā lidmašīnā, kā arī staipīt apkārt somu nebūs patīkami.

Cik ilgi jāgaida mašīna?

Nav universālas atbildes uz šo jautājumu. Ir gadījies tikko izkāpt no mašīnas, kad kāds jau piedāvā tālāk aizvest, bet citreiz jānīkst vairāk kā stunda. Man laikam īpaši neveiksmīga ir izvērtusies Itālija, nemīl stopētājus (bet tas tikai mans viedoklis). No pieredzes austrumeiropas valstis, kā arī Vācija, Nīderlande ir ļoti piemērotas stopēšanai, mazliet grūtāk nākas ar dienvidiem, kur stopētājus ņem kūtrāk. Pārējais atkarīgs no stopēšanas vietas izvēles un citiem faktoriem. Vienreiz sanāca dusmoties uz visiem autovadītājiem, jo 2 stundas neviens neņēma, bet kā izrādījās biju sajaucis atrašanās vietu un stopēju vienā virzienā, bet uz plakāta biju uzrakstījis citu. Gadās!

Plānošana, cik km var nostopēt dienā?

Atkarīgs no valsts, ceļiem, veiksmes, piemēram, Vācijā pa bāņiem var dienā nostopēt vairāk par 1000km, uz kalnu ceļa vai neveiksmīgā dienā var palikt vien ar 200km. Jebkurā gadījumā jāapskatās kartē/internetā kādi ceļi ir pieejami, vai ir kalni utml., no kā var izsecināt aptuvenos ātrumus. Ja ir iespēja, tad jāstopē agrāk, lai ir rezerve līdz tumsai nonākt iekērotajā mērķī. Ja ne, tad jābūt nodrošinātam nakts stopēšanai.

Nakts stopēšana

Pie līdzi ņemamajām lietām esmu norādījis lukturīti un atstarotāju, kas lieti noderēs, ja esi “iestrēdzis kaut kur”. Dažreiz pat stopējot naktī ir gājis ātrāk nekā pa dienu.

Mans ideālais maršruts

Laiks – vasaras beigas, kad ir nogatavojušies dažādi garšīgi augļi.

Reģions – kāda dienvidu zemes valsts, vēlams mazattīstīta (ar laipniem cilvēkiem), kur ir ļoti lēti. Vēlams, lai šajā valstī nebūtu kāda revolūcija vai karš (smieklīgi, bet divās jau esmu iekūlies).

Maršruts – ceļš gar jūru, kur var palikt pa nakti un izplunčāties. Būtu ideāli arī kalni, ūdenskritumi, alas.

Resursi internetā

CouchSurfing domubiedri Hitchhikers
hitchwiki.org – resurss stopētājiem
digihitch.comg – vēl viens resurss
maps.hitchwiki.org – karte ar stopēšanas punktiem
wikitravel.org/en/Tips_for_hitchhiking – stopēšanas padomi

Video:

Lai saprastu kopējo ainu, tad es mācīju vai vismaz rādīju prezentācijas par Latviju sākot no 6tās klases un līdz pat 11tajai, turklāt dažādās skolās. Labā ziņa ir tā, ka manā pārziņā nebija gramatika, jo manas zināšanas šajā jomā varētu tiešām iebiedēt pat visslinkāko skolēnu. Vairāk vai mazāk bija uzdevums runāt ar jauniešiem un likt viņiem komunicēt angļu valodā, kas šad tad ir visai grūti izdarāms.

Kā jau nopratāt, tad pirmā problēma bija nepietiekošas valodas zināšanas, bet no otras puses tas savā ziņā kalpoja kā pluss, jo neticu, ka lielākā daļa skolēnu saprastu ātri runājošu britu salu iemītnieku. Turklāt mana runa ir salīdzinoši vienkāršāk uztverama, kas ir pozitīvi parastam skolēnam. Dažkārt nācās sarkt par kāda vārda aizmiršanu vai nespēju pietiekoši skaidri izteikties, bet vienmēr izlīdzējos ar teicienu “nepieļaujot kļūdas valodu neiemācīsies”.

Otra problēma, ar kuru saskāros un kuru šķiet apzinās katrs skolotājs, ir dažādais skolēnu sagatavotības līmenis. Es tiešām nezināju, ko iesākt, kad klasē pāris cilvēki diezgan brīvi runā angliski, lielākā daļa stostās un ir tāda, kuri pilnīgi neko nesaprot. Būt par skolotāju nav tik vienkārši un laikam šo prasmi – strādāt ar pilnīgi visiem, iemācās daudzu gadu pieredzē. Visticamāk man sanāca vairāk palīdzēt tiem, kuri jau kaut cik ievingrinājušies angļu mēlē.

Kas mani patīkami pārsteidza, tad pilnīgi visur skolēni bija ieinteresēti redzēt un dzirdēt ārzemniekus. Līdz šim mans priekšstats par skolēniem bija salīdzināms ar pubertātes pārņemtiem un līdz galam nenobriedušiem, siekalainiem tīņiem, kuriem galvenais ir uzlekt augstāk par savu pēcpusi un apmierināti parādīt pasaulei savu ego. Cik labi, ka var lauzt stereotipus Gandrīz visas stundas pagāja ieienteresētā gaisotnē un skolēni alka uzdot jautājumus pat noskanot pēdējam zvanam. Super!

Lai arī jaunieši lauza manus stereotipus saistībā ar trokšņojošu bērnu baru, tomēr negatīvi pārsteidza ar savām interesēm. Tā kā mācību programma bija tīri manā ziņā, tad nolēmu eksperimentēt un izvēlēties dažādas tēmas. Kā izrādās, tad skolēni pilnībā pārzināja dzeltenās preses nianses un spēja nosaukt visus Andželīnas Džolijas sīčus un kurā gadā Britnija Spīrsa noskuva matus, bet izrādīja pasivitāti pasaulē notiekušajos procesos un kaut ko saistībā ar ekonomiku vispār nevajadzētu prasīt. Radās doma, ja man kādreiz būs sīči, tad es izmetīšu laukā TV kasti (ja man kāds to uzdāvinās) un sadedzināšu katru “Privātās dzīves”žurnāleli, ko redzēšu savā ceļā. Varbūt šajā vecumā ir normāli piebāzt galvu ar nevajadzīgām un pilnīgi absurdām lietām, bet jebkurā gadījumā es to neatbalstu.

Turpinot negatīvo tematiku, tad vēl ļaunāk par dzeltenās preses popularitāti tīņu vidū mani pārsteidza universitātes. Es vispār nesaprotu, kāpēc tādam amatierim kā man būtu kaut kas jāpasniedz universitātē, turklāt tulkiem un angļu valodas skolotājiem, kuriem pēc būtības jābūt profesionāļiem? Līdz šim man valdīja priekšstats, ka darot kaut ko tādu ir jābūt sertifikātam vai kādam citam valodu zinības apliecinošam dokumentam, bet kā izrādījās NĒ, mani uzaicināja vienreiz nedēļā vadīt angļu valodas lekciju Reģionālajā Kazahstānas Universitātē. Ja jau braucu atpakaļ uz Latviju un šeit mani neviens vairs neredzēs, tad nolēmu “pablamēties” un paskatīties, kas notiks. Biju šokā. Otrais kurss angļu valodas tulku un skolotāju specialitātē tikai ar grūtībām kaut ko saprata, par runāšanu nebija ne runas. Šķita pat sestā klase bija spējīgāka. Nākošajā lekcijā, pasniedzot trešajam kursam, situācija bija jūtami labāka un pat eksistēja studenti, kas komunicēja labāk nekā es. Jebkurā gadījumā līmenis šeit ir diezgan dažāds un līdz ar to arī neskaidrs nākotnes jautājums, jo pastāv visai liela iespēja, ka kāda no otrā kursa studentēm pasniegs skolā un līdz ar to noraks skolēnu zinību līmeni, kur varbūt kāds no viņiem sagribēs būt skolotājs un turpinās šo riņķa danci.

Ne viss rādās tik drūmās krāsās, skolā pastāvīgi saskāros ar kurioziem. Pirmkārt, jau devītās klases meitenes, kuras dabūjušas telefona numuru, terorizēja naktīs un sūtīja dažādas īsziņas. Dažreiz pat nevarēja saprast vai saņemtā ziņa ir divdomīga dēļ tīņa vecuma vai arī angļu valodas kļūdām. Šo divu mēnešu laikā tiku uzlūgst būt par deju partneri, saņēmu skumju “I miss you”, piedāvājumu atnākt ciemos utt. Es nezinu kāda situācija ir Latvijā, bet pieņemu, ka no augstskolas praktizējošam studentam, piemēram, 12. klasē ir visai lielas iespējas pasākt kaut ko vairāk par mācīšanu skolas solā

Iz kuriozi sērijas jāpiemin tas, ka skolēniem neatklāju savu prasmi runāt savā lauzītajā krievu mēlē un saprast, ko viņi saka (starp citu, kazaku valodu šeit gandrīz nelieto). Tikai pēdējā dienā, sakot atvadu vārdus, nomainīju no angļu valodas uz krievu un redzēju daudzas izbrīna pilnas un sarkstošas sejas izteiksmes. Ieplānotais joks bija izdevies teicami, pie kam tikai viena klase nejauši atklāja šo noslēpumu pirms laika.

Kopumā esmu ļoti apmierināts ar savu pieredzi. Aizbraukt uz citu valsti un būt pirmo reizi skolātājam ir interesanti un noderīgi. Uzzināt ar grūtībām, ar kurām saskaras skolotājs un pašam atrast metodes kā risināt šīs situācijas. Protams, viens ir pamēģināt, uzzināt ko jaunu un uz uzlabot savu prezentēšanas prasmi, bet pavisam cits ir turpināt. Pagaidām nevilina iespēja pasneigt kaut ko bērniem, bet kā saka “You never know”!

Prezentējam Latviju un Brazīliju.

Skolas ēdnīca, kopā ar 9. klases meitenēm.

AIESEC prezentācija.

Universitātē ar studentiem (kaut kāds matainais pa vidu ).

Brazīlijas prezentācija. Nekur nevaru atrast LV, bet gan jau būs vēlāk…

Ļoti “ieinteresēti” skolēni

10. klase