Tadžikistānas ziemeļu pilsēta Khujand un upe Sirdarja.

Khujand centrālais laukums. Šajā pilsētā ar CouchSurfing palīdzību atradu super hostus un nodzīvoju 3 dienas.

Vietējais ražojums, ehh apskaužu, ka pie viņiem aug gandrīz viss un jau tajā laikā, kad Latvijā snieg.

Tirgus ēkas iekšpusē. Tradicionālā maize, kuru sauc visai nesmukā krievu vārdā “ļipoška”.

Audumu stūrītis. Pēc tirgus apmeklējuma vēl viena dzīves atziņa nāca klajā, kas varētu izklausīties apmēram šādi “Sieviete un šopings arī Tadžikistānā ir sieviete un šopings”. Kad būs vairāk laika uzrakstīšu arī pamatojumu, bet patreiz pietiek ar atziņu.

Bez komentāriem…

Centrālā mošeja Khujand

Vietējie sīču, kas regulāri apmeklē mošeju. Būtībā kā man skaidroja, tad jaunākā paaudze ir ticīgāka nekā iepriekšējā, jo PSRS laiki atstāja diezgan lielu iespaidu uz vecāko paaudzi, kura nevar iztikt bez “grādīgā”. Jaunie nav piedzīvojuši padomiju un ir daudz vairāk “musulmaniski orientēti”.

Lūgšanas laikā. Šamējiem ir jālūdzās 5 reizes dienā. Agrākā no tām ir 5 no rīta. Starp citu, mani arī cēla augšā ap to laiku. Man kā vēlīnākam gulētgājējam diezgan grūti klājās…

Piemineklis Khujand. Acīgākie uzreiz saskatīs līdzības ar Romu. Būtībā pilsētas izcelšanās leģenda diezgan sakrīt ar 7 pakalnu pilsētas izcelšanos.

Lielākā Ļeņina statuja centrālajā Āzijā, 22 metri. Hip hip urrā biedram Iļjičam

Izkatās, ka vietējie netaisās šo ņemt nost. Arī uz pilsētas galvanās ielas māju zīmēm joprojām lepni gozējas mauzolejā dosošā personāža vārds.

Ehhh, kalni, žēl, ka nebija fotokameras, kad braucām cauri, tik burvīgi skati. Šos sauc – “Fanu kalni”, krieviski “Fanskiji gori”.

Burvīgs un ziedošs ķiršu lauks. Foto 2 nedēļas pirms manas atbraukšanas.

Kalnu romance

Pārvietošanās iespējas ciematos

Vietējie sīči un tādas izskatās ielas Tadžikistānas ciematos.

Nažu darbnīca…

… un smukie izstrādājumi. Baig gribējās paņemt līdzi, baigi lēti. Vienīgais, kas mani uztrauca vai tādas lietas nevajag deklarēt. Plus īstiem ragiem vajag arī kaut kādus ES veterināros sertifikātus.

Kalnu upe rock!

Dīvānu sērfotājs Aziz.

Dīvānu sērfotājs Javohir.

Nav jau nekāda nopietnā kalnu kāpšana, bet tāpat patīkami.

Padomju laika atrakciju parks ar kamieļiem.

Izbaudīju vietējo ekstrēmismu – braucienu ar žiguli. Šajā valstī dominē “tēvijas” automašīnu arsenāls, tajā skaitā arī vecais minibusiņš “Latvija”, kurš tiek plaši izmantots sabiedriskajā satiksmē. Žēl, nav bildes pie rokas.

Vietējā ģimenīte. Super, tiku pamatīgi pabarots un apdāvināts. Vienīgi žēl, ka man tradicionālā cepurīte nelien galvā, bet citādi izskatās stilīgi. Liels paldies uzņēmējiem, tiešām sirsnīgi un forši. Starp citu, tadžiku ģimenēs vidēji ir 6 bērni.

Mošejā ar Javohiru un Sylemonu.

Tadžiki ēd uz paklāja. Obligāti jānovelk kurpes pirms tam un jāēd ar labo roku, jo kā jau musulmaņu valstīs, tad kreisā tiek atzīta par “netīro” roku. Varbūt tas tāpēc, ka ar kreiso darbojas mazmājiņā?

Ļoti daudzus ēdienus nedrīkst ēst ar dakšu vai kādu citu palīgmateriālu, jo ar roku (labo) ēdiens nezaudē savu dabisko garšu. Tradicionāli nama saimnieks skubina ēst un saka “vēl, vēl”, kad uz brīdi novērsies no pusdienām, kas bieži vien noved pie pārēšanās

Kā jau parasti pirmais, ko satiec tikko iebraucot valstī ir vietējie, kuri cenšas izspiest pēdējo naudu. Šoreiz izlikos runājam tikai angliski, lai maksimāli izvairītos no kliedzošā taksistu balagāna, jo viņu angļu valodas vārdnīca aprobežojās ar “mister taxi!”, “hotel, hotel!”. Tomēr viens no viņiem ļoti lauzītā valodā centās iedabūt savā auto par 20$. Par pārsteigumu viņam atbildēju krieviski “ja že ne durak!”, uz ko šamējais mazliet samulsa un automātiski nolaida cenu līdz 6$ un tad 3$.

Par laimi, no taksistu ielenkuma izglāba lidmašīnas stjuarte, kura piedāvāja aizvest uz centru. To, ka cilvēki Tadžikistānā ir izpalīdzīgi varēja novērtēt arī vēlāk. Pēc jautājuma vīrietim uz ielas, kur var nopirkt vietējo SIM karti, ar īsu “seičas” viņš nozuda vietējo māju ielokā un pēc brīža atgriezās rokās turēdams manis prasīto lietu. Šķiet, viesmīlības vadīts, vīrietis ne par ko nevēlējās pieņemt naudu. Pēc kāda laika pienāca divas studentes, kuras interesējās par manu ārzemniecisko izcelsmi un tāpat kā iepriekš satiktais vīrietis nepieņēma naudu par tikko samaksātajām vakariņām. Ehhh un vakars beidzās ar vienu citu džentlmeni, kurš izmaksāja aliņu.

Rezumējot pirmos iespaidus esmu vienkārši “starā”. Ļoti forši laika apstākļi, super cilvēki un lētas cenas. Žēl, ka palieku tikai līdz trešdienai. Rīt došos uz ziemeļiem pie viena dīvānu sērfotāja (couchsurfing) un uz ezeru kalnos. Ceru izpeldēties un iedegt pirms fizmatu laivu brauciena.

Īsumā par Tadžikistānu. Ļoti nabadzīga valsts, par kuru biju dzirdējis jau iepriekš Maskavā, kur ir ļoti liela populācija ar tadžiku strādniekiem. Tā ka vietējos ciemos nav darba, tad iedzīvotāji labprāt dodas uz Krieviju kā melnstrānieki. Ir arī filma par to “Naša Raša”. Salīdzinot ar Latviju skaitļi ir daudz apjomīgāki un, piemēram, pusi no valsts “oficiālā” IKP veido iedzīvotāju atsūtītā nauda. Otru pusi veido kokvilnas eksports utt… Būtībā šī nauda apgrozās valsts vadoņa un oligarhu rokās (gluži kā bija Kirgizstānā un joprojām ir Kazahstānā). Kāpēc es minēju “oficiālā” IKP. Tāpēc, ka Tadžikistāna ir viena no lielākajām narkotiku eksportētājām un vismaz “Lonely Planet” ir rakstīts, ka viss ap un ar narkotiku saistītais bizness veido tikpat lielu IKP kā “oficiālais IKP”.

P.S. dodos izbaudīt vasaru