Pirms sākšu stāstīt par notikumiem konferencē, vēlētos padalīties pieredzē ar piedzīvojuma braucienu autobusā Ust-Kamenogorsk → Astana. Pirmkārt, ļoti neforši, ka nebija iespējas braukt ar vilcienu, jo tas ceļā šķērso Krievijas robežu (man nebija Krievija vīzas). Jāpiemin, ka autobuss brauc 17 nogurdinošas stundas, kas ir labākajā gadījumā, jo dažreiz tas salūst vai kāda neparedzēta iemesla dēļ aizkavējas.

Tieši forsmažors mūs sagaidīja brauciena laikā, un ap 4 no rīta šoferis paziņoja, ka nekur tālāk viņš nebrauks, jo temperatūra bija aukstāka par -40°C. Neko darīt, palikām vietējās pilsētas autoostā. Kā izrādījās autoosta bija “vāji apsildīta” un temperatūra iekštelpās bija zem nulles. Ja pēc pirmās stundas vēl bija jautri, tad nākošās 5 gan nekādus smieklus neizraisīja un, sagaidot vietējās kafejnīcas atvēršanos, pavērās skats uz izmisīgu cilvēku pūli, kas rāvās pēc iespējas ātrāk tikt pie karstas tējas vai kafijas. Jāteic, ka tējas baudīšana tajā mirklī bija viena no laimīgākajām sajūtām manā mūžā.

Atgriežoties pie konferences, tad tā bija lielā mērā līdzīga Latvijas studentu pašpārvalžu aktivitātēm. Tās pašas tradicionālas baumu kastes, mafijas spēles, iekustinizatori jeb enerdžaizeri, tusiņi… Lietas, kas atšķīrās un ļoti patika bija AIESEC dejas, kas kā man par lielu pārsteigumu bija atstrādātas deju kustības pie populāras mūzikas un vēl jo vairāk, tās zināja gandrīz visi dalībnieki. Forša sajūta kopīgi lēkjājot Šis tas no youtube

Interesanti šķita, ka ievēlot jauno prezidentu, tas netika paziņots mutiski, bet nostādot kandidātus rindā un no mugurpuses uzvarētājam uzlejot glāzi ūdens uz galvas. Nezinu kāpēc radusies tāda tradīcija, bet varētbūt tādēļ, lai atvēsinātu uzvarētāja galvu. Tā teikt, vienā momentā gan laimes, gan aukstas dušas sajūtiņa.

Ļoti patika tematiskie burziņi: “Gotu tusiņš”, “Dzimuma maiņas pārtijs”, “Sensation white (visi baltā)”. Kas vēl patīkamāk, ka jaunieši ļoti centās gan pārģērbjoties, gan liekot grimu, gan tēlojot attiecīgo personāžu. Vēlāk ielikšu pāris bildes, iedvesmai.

Interesanti šķita, ka organizācijas biedri komunukācijā lieto ļoti daudzas abriaviatūras – LC, MCP, PBOX, OGX utt. Šīs burtu kombinācijas tiek lietotas bieži un ir tik daudzskaitlīgas, ka to var nosaukt pat par sava veida valodu, jo man kā jauniņajam bija sarežģīti šajā visā “iebraukt”. Cik nopratu no pārējiem, tad ar laiku visu saproti un abriaviatūras atvieglina komunikāciju. Netīšām velku paralēles starp AIESEC valodu un daudzajiem programmētāšanas apzīmējumiem PHP, MySQL… Vai nav līdzības?

Pamanīju arī to, ka NatCo un cik noprotu arī pārējos AIESEC pasākumos ļoti daudz tiek pielietots video: gan oficiālie video lekcijās, gan organizatoru veidotie, gan dalībnieku filmētie klipiņi, kas bija viens no konferences uzdevumiem. Ļoti interesanti novērot kā pāris stundu laikā dalībnieki, sadalīti komandās, spēja izveidot tik asprātīgus un jautrus video, ka nevarēja novaldīt smieklus vismz pāris minūtes pēc klipiņa beigām.

Runājot par filmiņām, tad mūsu komanda izveidoja Borata parodiju. Domāju nevienam nav jāstāsta slavenā Borata Sagadijeva saistību ar Kazahstānu. Pateicoties zaļajiem stringiem, kuri man tika uzdāvināti pēdējā dienā Rīgā, video sanāca īpaši efektīgs. Lai gan ļoti daudzi kazahi Boratu raksturo kā “priduraku”, tomēr mūsu video parodija izraisīja sajūsmas vētru un vismaz neviens nedeva manāmu ziņu, ka ir aizvainots. Lai nu kā būtu nospriedām, ka video varētu izraisīt pārpratumus un nolēmām to neizvietot internetā. Sorry, ja kāds vēlas redzēt, tad tikai privāti, kad būšu atpakaļ Latvijā.

Kas attiecas uz konferences saturu, tad biju mazliet vīlies divos aspektos. Pirmkārt, informācija bija vairāk orientēta uz tiem, kuri tikai sāk savu darbību un kuriem nav pieredzes projektu īstenošanā. Lielos vilcienos skatoties, ieguvu daudz informācijas par pašu AIESEC, bet neko daudz no vērtīgas pieredzes un “kā darīt”. Traucēja arī salīdzinoši mazais laiks katram “workshopam”.

Otrkārt, šķita dīvaina tik liela koncentrēšanās uz cilvēku skaitu, kuri dodas apmaiņas projektos. Tobiš apmaiņas projekts ir tāds projekts, kādā es esmu pašlaik. Varbūt nav nemaz tik slikti uzstādīt sev par mērķi sasniegt 200% apmaiņu pieaugumu, bet ja tajā pašā laikā neskatās uz kvalitāti, tad tas var bēdīgi beigties. Par šo jautājumu diezgan daudz runāju ar konferences dalībniekiem, bet tā īsti neko panākt nesanāca. Būtībā es cepos par to, lai organizācija saviem LC (lokāliem) iemāca kā pareizi formēt dokumentus un taisīt vīzas, jo es esmu viens no “laimīgajiem”, kam paveicās tikt pie nepareizā tipa vīzas uzņēmējorganizācijas un viņu pieredzes trūkumu dēļ (par vīzām uzrakstīšu atsevišķu bloga ierakstu). Kā vakar uzzināju no Latvijas konsula, tad tā ir diezgan izplatīta AIESEC kļūda Kazahstānā.

Nobeigumā esmu ļoti apmierināts ar konferenci, tusiņiem, sarunām ar foršiem cilvēkiem un labi pavadīto laiku. Man šķiet, ka AIESEC ir ļoti spēcīgas tradīcijas, kas varbūt nav raksturīgas Latvijas studentu pašpārvaldēm, taču viennozīmīgi mūsu studentu semināri, kaut vai Līderu Forums ir vērtīgāki satura ziņā. Bet tā kā esmu bijis tikai uz šo vienu – NatCo, tad mans viedoklis varētu būt maldīgs.

Tātad, ko es daru Kazahstānā? Esmu brīvprātīgais un manam darbam vajadzētu būt saistībā ar skolām, angļu valodas mācīšanu neformālā veidā un AIESEC projektiem. Viss jau būtu labi, ja nebūtu divi būtiski BET. Pirmais no tiem ir uzņēmējorganizācija. Lai gan, tur ir patīkami un ļoti centīgi cilvēki, tomēr ar to nepietiek, lai projekts būtu izdevies. Vai nu nav pieredzes, vai plānošanas spēju, bet, piemēram, skola tika sarunāta uz vietas un diezgan kreisā veidā, kā arī es vēl nezinu savu likteni saistībā ar vīzas pagarināšanu, kas arī gulst uz organizācijas pleciem.

Otrais iemesls, kāpēc ar skolu nesanāca kā plānots, ir aukstums. Jā, pie -44°C skolēni ne visai alkst pēc jaunām zinībam, kā arī pašas skolas ir ciet. Būtībā manis pieminētā temperatūra šeit bija pats maksimums. Kopš ierašanās Ust-Kamenogorsk siltākais bija -26°C, bet dienā normāli ir ap -30 grādiem. Daudzi, lasot šo rindkopu, nodrebinātos, bet nav nemaz tik traki. Gaiss šeit ir sausāks un aukstums nav mirstamā kaite, lai gan neko patīkama pastaiga ar aliņu rokā nesanāks.

Lai nu kā būtu ar aukstumu, bet dzīve pilsētā neizzūd. Sīkie priecājās, ka nav jāiet uz skolu un slidinās no kalniņiem, vietējais hokeja čempis notiek pilnā sparā un mājinieku komandas “Torpedo” līdzjutēju saukļi visai trīsstāvīgiem vārdiem ieskandina arēnas sienas. Starp citu, viņi aizvakar uzvarējas līgas līderus, bet tik un tā nesaprotu, kur var būt tik daudz saukļu veltītu tiesnešiem.

Atgriežoties pie projekta, tad tajā ir radušās vērā ņemamas izmaiņas. Tā kā organizācijas vadītāja sencis ir arī vietējās tūrisma firmas vadītājs, tad šo to sanāca sarunāt. Būtībā viņu interesē dabūt uz Kazahstānu pēc iespējas vairāk ārzemnieku un nokāst naudu un tāpēc viņam vajadzīga “palīdzība no Eiropas”. Nu ko, nokonsultēju šo saistībā ar twitter, facebook, youtube un google SEO lietām, kā arī kas ir “Lonely planet” un iespējamos reklamēšanās veidus. Ar šefa palīdzību sarunāju tikšanos ar konsulu un sniedzu savu iesakatu par vīzu izsniegšanas procesu un tā uzlabošanu. Būs tikšanās arī ar tūrisma attīstības centra vadītāju. Varbūt veidošu mājaslapu.

Prasīsiet kāpēc man to vajag? Man ir ļoti interesanti. Šeit ir Altajs un ļoti skaista un nesakarta daba. Manuprāt, reti kurš latvietis zina, ka šeit var snovot par pāris latiem dienā, doties izjādēs ar zirgiem, kāpt kalnos, doties pārgājienos, braukt ar raftu pavasarī, medīt briežus un lāčus. Izskatās, ka es arī spēšu nobaudīt esošās iespējas. Līdz ar aukstuma perioda beigām došos uz kalnu slēpot, kā arī tika solītas zaķu medības. Ja paveiksies iešu arī uz lāčiem, kurus te ir atļauts medīt.

Lielos vilcienos esmu pastāstījis par savām gaitām, bet drīzumā uzrakstīšu vairāk par Kazahstānas īpatnībām, kā arī bija doma šo to sacerēt par Krieviju. Viss atkarīgs no interneta pieslēdzēju ģenialitātes, un spējas kaut ko izdarīt. Sveicieni Latvijai un beidziet gausties par krīzi, šeit ir trakāk