Sāksim ar to, ka enorgopiegādes jomā pilsētā valda monopols, kura galvgalī ir uzņēmums ar nosaukumu “Шыгысэнерготрейд “. Kādu dienu kompānijas vadība nolēma paaugstināt tarifus, taču tas nebija izdarāms, bez valsts regulatora piekrišanas. Starp citu, patreizējais tarifs sastāda 2 santīmus par kilovatstundu un plānotais jaunais būtu bijis 3 santīmi.

Tā kā abas puses nespēja rast kopēju kompromisu, tad monopoluzņēmums nolēma rīkoties uz savu galvu, kas šķita visai savdabīga. Katru dienu elektrība tika atslēgta uz pāris stundām, turklāt tas tika darīts pēc nejaušības principa, respektīvi, nebija zināms kuros pilsētas rajonos un uz cik ilgu laiku nebūs elektrības. Piemēram, skolā pārtrauca stundas, jo pēkšņi pazuda gaisma vai arī atnākot uz mājām secinājām, ka jāmeklē sveces.

Energopiegādātājs veiksmīgi izmantoja caurumus likumdošanā un šķita, ka situācija var atrisināties vai nu valdībai salabojot juridisko pusi vai arī iedzīvotājiem piekāpjoties cenu izmaiņas prasībai. Nekā nebija, pāris vietējie aktīvisti nolēma nepaļauties uz birokrātu pārrunām, bet rīkoties. Viņi pasludināja, ka piektdienā pulksten 17:00 atnāks uz kompānijas galveno biroju un demonstratīvi nokārtosies uz kāpnītēm.

Protams, ka šāds paziņojums izraisīja interesi reģionālo mediju vidū un norādītajā laikā žurnālisti pulcējās pie monopolistu mītnes. Kā izrādījās, tad viens no aktīvistiem vārdā Pēteris ar plakātu “Lai top gaisma” izpildīja doto solījumu. Ticiet vai nē, bet pēc šīs reizes elektrības padeva tika atjaunota pilnībā, bez jebkādiem pārtraukumiem, kā arī tarifs netiks paaugstināts tik drastiski.

Stāsta morāle varētu skanēt kā “Mazs ekskrements gāž lielu monopolu”. Nebiju domājis, ka eksistē arī šādi kuriozi ceļi, lai atrisinātu problēmas. Es vienīgi nesaprotu, kā šim cilvēkam varēja būt tik lielisks taimings, lai ar 10 minūšu precizitāti nokārtotos norādītajā laikā?

P.S. Avots: http://www.yk.kz/news/show/6163

Tātad, ko es daru Kazahstānā? Esmu brīvprātīgais un manam darbam vajadzētu būt saistībā ar skolām, angļu valodas mācīšanu neformālā veidā un AIESEC projektiem. Viss jau būtu labi, ja nebūtu divi būtiski BET. Pirmais no tiem ir uzņēmējorganizācija. Lai gan, tur ir patīkami un ļoti centīgi cilvēki, tomēr ar to nepietiek, lai projekts būtu izdevies. Vai nu nav pieredzes, vai plānošanas spēju, bet, piemēram, skola tika sarunāta uz vietas un diezgan kreisā veidā, kā arī es vēl nezinu savu likteni saistībā ar vīzas pagarināšanu, kas arī gulst uz organizācijas pleciem.

Otrais iemesls, kāpēc ar skolu nesanāca kā plānots, ir aukstums. Jā, pie -44°C skolēni ne visai alkst pēc jaunām zinībam, kā arī pašas skolas ir ciet. Būtībā manis pieminētā temperatūra šeit bija pats maksimums. Kopš ierašanās Ust-Kamenogorsk siltākais bija -26°C, bet dienā normāli ir ap -30 grādiem. Daudzi, lasot šo rindkopu, nodrebinātos, bet nav nemaz tik traki. Gaiss šeit ir sausāks un aukstums nav mirstamā kaite, lai gan neko patīkama pastaiga ar aliņu rokā nesanāks.

Lai nu kā būtu ar aukstumu, bet dzīve pilsētā neizzūd. Sīkie priecājās, ka nav jāiet uz skolu un slidinās no kalniņiem, vietējais hokeja čempis notiek pilnā sparā un mājinieku komandas “Torpedo” līdzjutēju saukļi visai trīsstāvīgiem vārdiem ieskandina arēnas sienas. Starp citu, viņi aizvakar uzvarējas līgas līderus, bet tik un tā nesaprotu, kur var būt tik daudz saukļu veltītu tiesnešiem.

Atgriežoties pie projekta, tad tajā ir radušās vērā ņemamas izmaiņas. Tā kā organizācijas vadītāja sencis ir arī vietējās tūrisma firmas vadītājs, tad šo to sanāca sarunāt. Būtībā viņu interesē dabūt uz Kazahstānu pēc iespējas vairāk ārzemnieku un nokāst naudu un tāpēc viņam vajadzīga “palīdzība no Eiropas”. Nu ko, nokonsultēju šo saistībā ar twitter, facebook, youtube un google SEO lietām, kā arī kas ir “Lonely planet” un iespējamos reklamēšanās veidus. Ar šefa palīdzību sarunāju tikšanos ar konsulu un sniedzu savu iesakatu par vīzu izsniegšanas procesu un tā uzlabošanu. Būs tikšanās arī ar tūrisma attīstības centra vadītāju. Varbūt veidošu mājaslapu.

Prasīsiet kāpēc man to vajag? Man ir ļoti interesanti. Šeit ir Altajs un ļoti skaista un nesakarta daba. Manuprāt, reti kurš latvietis zina, ka šeit var snovot par pāris latiem dienā, doties izjādēs ar zirgiem, kāpt kalnos, doties pārgājienos, braukt ar raftu pavasarī, medīt briežus un lāčus. Izskatās, ka es arī spēšu nobaudīt esošās iespējas. Līdz ar aukstuma perioda beigām došos uz kalnu slēpot, kā arī tika solītas zaķu medības. Ja paveiksies iešu arī uz lāčiem, kurus te ir atļauts medīt.

Lielos vilcienos esmu pastāstījis par savām gaitām, bet drīzumā uzrakstīšu vairāk par Kazahstānas īpatnībām, kā arī bija doma šo to sacerēt par Krieviju. Viss atkarīgs no interneta pieslēdzēju ģenialitātes, un spējas kaut ko izdarīt. Sveicieni Latvijai un beidziet gausties par krīzi, šeit ir trakāk